trešdiena, 2008. gada 29. oktobris

Itāļu valoda...

Vārda dienā no tēta saņēmu jauku dāvanu- trīs itāļu mūzikas diskus vestus no pašas tālās Itālijas. Mmm.. Klausoties itāļu valodā man arvien pieaug vēlme mācīties šo valodu. Tāds īpašs skanējums. Un viendien pāršķirstot vietējo avīzi atradu sludinājumu par itāļu valodas kursiem bez priekšzināšanām, un pie tam tepat Madonā. Nu ko, nolēmu, ka zvanīšu pa norādīto tālruni un riskēšu. Varbūt manam sapnim lemts piepildīties? Šie kursi būtu tāds kā sākums, lai es kaut ko saprastu itāliski.... :) Tagad jāgaida, kad man atzvanīs un precizēs datumus un laikus.

Sakārojās...


mmmm.. atceros gardos salātiņus, kurus baudīju Itālijā... un nē, tie nemaz nav līdzīgi tādiem salātiem, kādi tie ir mūsu izpratnē. Šajos salātos ir dažāda veida salātlapas un zaļumi pārlieti ar olīveļļu un citādām eļļām... ņam, kā man atkal tos sakārojās... :) žēl, ka pie mums Latvijā nav tādas izvēles zaļumu stendos, un no Itālijas uz Latviju atvest tā sarežģītāk- pa ceļam sabojājas... :(

bet nākamvasar ceru atkal tos nobaudīt...

pirmdiena, 2008. gada 27. oktobris

Uzsāku...

Pabiju Rīgā Pārsteiguma Round Robina nodošanas tusiņā un sasmēlos kaudzi iedvesmas. Pateicoties jaukajai atmosfērai un draudzīgajai gaisotnei šis pasākums sanāca ļoti mīļš un man ir liels prieks, ka arī es tur biju. Nākamajā PRR es arī piedalīšos :) Visi darbiņi tik pārdomāti un ar tādu mīlestību darināti, ka emocijas sita augtu vilni, patīkami :)
Tagad iespaidojusies un iedvesmojusies vakar sāku savu lielo darbu- Tulip trio. Pirmie divdesmit krustiņi ir iebakstīti :)) Eh, darbs ir liels un ar maniem lēnajiem tempiem, nezinu, kā man ies. Bet kāda gan nozīme cik ilgā laikā pabeigšu? Šis darbs beidzot būs priekš manis pašas, un šūšu tad,


kad man būs laiks, gribēšana un varēšana.

trešdiena, 2008. gada 8. oktobris

Manas pārdomas...


Bez draugiem tu esi nabags.

Uz galda stāvēja iekosts ābols un ap to lidoja sešas mušiņas. Hmm...... Es domāju viņas arī ir draudzenes.
Reizēm pat suns ar kaķi, ir draugi, lietus lāse- lietus lāsei, ziedlapiņa- ziedlapai, un žāvēts speķis- pīrāgam. Un rasas pile- zāles stiebram, ziemassvētkiem- eņģelis, burkai- vāciņš, maza jauka sniegpārsliņa- kādai citai lielākai sniegpārsliņai.
Draugi, draudzenes.... Draudzība tā pastāv starp visiem. Es vēlētos, lai mums ir daudz draugu, kuri neprasa neko un viņiem nav jādod vairāk kā smaids un labs vārds, jo draugi ir kā zvaigznes-ne vienmēr redzam, bet zinām, ka ir. Zinām, ka palīdzēs, tikai jāprot to novērtēt un palīdzēt arī viņiem, jo ne tikai draugs ir vajadzīgs tev, bet draugam esi vajadzīgs tu- draugs! Draugi ir jāmīl, redz, kā tā mušiņa lidinās ap otru... Viņi ir laimīgi, jo ir kopā un neko vairāk viņiem nevajag.
Rasas lāse noglāsta zāles stiebru un tas ir laimīgs, jo reizēm jau nevajag daudz lai būtu laimīgs, daudz vajag lai to saprastu. Tik ar vienu vārdu, ar vienu pieskārienu var darīt tik daudz.
Ziemassvētkos eņģeli lidinās ap mums, tikai mēs viņus nespējam sajust, lai viņus pamanītu ir jāapstājas un uz mirkli vienkārši jāļauj eņģelim uzrunāt tevi. Ieklausies klusumā varbūt tas nav tikai tukšs un nepiepildīts brīdis, varbūt tas ir pats skaļākais troksnis, tikai mēs vienkārši to nesadzirdam, iespējams, negribam sadzirdēt.
Uzliec vāciņu burkai, un tad atver burku... vai dzirdi, kā tā nopaukšķ? Tā negrib, lai atņemam vistuvāko un dārgāko. Cik bieži mēs ļaujam atņemt sev draugus? Un pat necenšamies par tiem cīnīties, reizēm burkas ir tik grūti atvērt...
Dakšiņai- nazis, bet, kas tad paliek ēdamkarotei? Tai ir tējkarotīte, bet tas ir savādāk, tā drīzāk viņai varētu būt meita. Mamma ar meitu taču arī ir draudzenes, vistuvākās kādas vien var būt. Nevienam nekad nebūs tuvāka cilvēka par mammu. Dakša, nazis, ēdamkarote un tējkarotīte, cik jauka ģimenīte, vai ne? Domāju, ka viņi ir laimīgi, tā ir viņu laime, viņi visur ir kopā gan priekos, kad skaisti guļ atvilktnē, gan bēdās, kad mētājas netīro trauku kaudzē.
Suns un kaķis, jā reizēm ienaidnieki, taču paskaties, cik draiski, taču mīļi viņi rotaļājas. Reizēm lielākie ienaidnieki var kļūt par labākajiem draugiem, bet labākie draugi- par ienaidniekiem. Un tas notiks, kaut kādas muļķības pēc... Jo nespēja novērtēt īstu draudzību ir pats briesmīgākais, kas var būt! Draugi ir pats dārgākais, kas var būt, dārgāki par naudu un jebkuru lietu. Bez draugiem tu esi nabags!
Un tagad pasakiet man tā, kas tad paliek bez drauga? Jā, bez drauga palikt var tikai cilvēks, nevienu neuzklausot, nenovērtējot doto... Ai, cik cilvēki reizēm ir, atvainojiet, stulbi! Jo visiem citiem ir draugi, pat cilvēkiem, protams, tikai tiem, kas spēj just, novērtēt, saprast, uzklausīt, atbalstīt un vēl daudz citu lietu darot....
Tātad neviens nav palicis bez drauga....

Basām kājām....

(manis pašas sacerēts darbiņš)
Basām kājām...

Apguļos savā mīkstajā gultā un izdvešu atvieglotu nopūtu. Man bija smaga diena, lapu grābšana mani pilnībā nogurdinājusi. Aizveru plakstiņus un aizmiegu. Esmu sapņa varā.
Man priekšā ir ceļš, vietām plats, vietām šaurs. Mans ceļš ir kā nosēts ar akmeņiem- gan gludiem, gan asām šķautnēm. Brīžiem eju kalnā, brīžiem lejup, tad atkal augšup. Manas basās kājas dikti sūrst katrreiz kā speru soli. Bet tāds ir manas dzīves lielceļš.
Man garām paiet daudz cilvēku, es viņus pazīstu, aprunājos. Bet tad ieraugu viņu! Puisis uz mani pat nepaskatās un nesveicina, noteikti basās kājas viņu atbaida. Bet ne jau visi var nopirkt kurpes- kā viņš, man tās vēl jāizcīna, neesmu piedzimusi augstākās egles galotnē. Tā viņš aiziet, un puiša skatiens ne uz mirkli neapstājas pie manis. Nezinu, kas ir tas, kas mani piesaista: noslēpumainais skatiens, zilās acis, blondie mati, nesteidzīgā gaita vai varbūt kurpes? Tik daudz reižu paejam viens otram garām. Kā es vēlētos viņu apturēt, pajautāt, kā ir staigāt ar kurpēm? Kauns atzīties, ka man nekad nav bijis kurpju, bet man tāpat ir labi!
Turpinu iet, jo apstāties nav vērts. Ceļš ir platāks. Atkal nāk viņš- zēns ar noslēpumaino skatienu. Bet šoreiz ir citādi. Viņš paņem mani aiz rokas, maigi un saudzīgi, it kā es būtu trausla lelle. Kurpes! Puisis ir novilcis kurpes! Mēs ejam klusēdami, ne vārda nesakot. Mums kopā ir tik labi, ka šķiet-runāšana tikai traucētu. Manas basās kājas nemaz nesāp, nejūtu zemi zem kājām- es lidoju! Negribas izjaukt šo mazo mirkli laimes, jautājot par kurpēm. Mēs ejam, gandrīz nepieskaroties zemei. Pēkšņi viņš atlaiž manu roku un aiziet, neko nepasakot.
Tā nu eju viena, bet manas pēdas nesāp. Puisis man iemācīja staigāt bez kurpēm. Nāk viņš un, pat nepalūkojoties uz mani, paiet garām. Bet es paspēju redzēt puiša valdzinošo acu skatu. Vai var izprast cilvēku bez vārdiem? Nedrīkstu ilgi prātot, jāturpina ceļš. Neviens man nav ļāvis šo lielceļu pamest, apstāties grūtību priekšā. Ceļš vēl tāls, jāturpina kaut basām kājām. Ejot klausos klusumā, līdz dzirdu dīvainu skaņu, kura šeit neiederas. Kas tas varētu būt?
Pamostos, manas kājas viegli sūrst. Paskatos pa logu, redzu pa ceļu iet viņš- zēns, kas man iemācīja lidot!