trešdiena, 2008. gada 8. oktobris

Basām kājām....

(manis pašas sacerēts darbiņš)
Basām kājām...

Apguļos savā mīkstajā gultā un izdvešu atvieglotu nopūtu. Man bija smaga diena, lapu grābšana mani pilnībā nogurdinājusi. Aizveru plakstiņus un aizmiegu. Esmu sapņa varā.
Man priekšā ir ceļš, vietām plats, vietām šaurs. Mans ceļš ir kā nosēts ar akmeņiem- gan gludiem, gan asām šķautnēm. Brīžiem eju kalnā, brīžiem lejup, tad atkal augšup. Manas basās kājas dikti sūrst katrreiz kā speru soli. Bet tāds ir manas dzīves lielceļš.
Man garām paiet daudz cilvēku, es viņus pazīstu, aprunājos. Bet tad ieraugu viņu! Puisis uz mani pat nepaskatās un nesveicina, noteikti basās kājas viņu atbaida. Bet ne jau visi var nopirkt kurpes- kā viņš, man tās vēl jāizcīna, neesmu piedzimusi augstākās egles galotnē. Tā viņš aiziet, un puiša skatiens ne uz mirkli neapstājas pie manis. Nezinu, kas ir tas, kas mani piesaista: noslēpumainais skatiens, zilās acis, blondie mati, nesteidzīgā gaita vai varbūt kurpes? Tik daudz reižu paejam viens otram garām. Kā es vēlētos viņu apturēt, pajautāt, kā ir staigāt ar kurpēm? Kauns atzīties, ka man nekad nav bijis kurpju, bet man tāpat ir labi!
Turpinu iet, jo apstāties nav vērts. Ceļš ir platāks. Atkal nāk viņš- zēns ar noslēpumaino skatienu. Bet šoreiz ir citādi. Viņš paņem mani aiz rokas, maigi un saudzīgi, it kā es būtu trausla lelle. Kurpes! Puisis ir novilcis kurpes! Mēs ejam klusēdami, ne vārda nesakot. Mums kopā ir tik labi, ka šķiet-runāšana tikai traucētu. Manas basās kājas nemaz nesāp, nejūtu zemi zem kājām- es lidoju! Negribas izjaukt šo mazo mirkli laimes, jautājot par kurpēm. Mēs ejam, gandrīz nepieskaroties zemei. Pēkšņi viņš atlaiž manu roku un aiziet, neko nepasakot.
Tā nu eju viena, bet manas pēdas nesāp. Puisis man iemācīja staigāt bez kurpēm. Nāk viņš un, pat nepalūkojoties uz mani, paiet garām. Bet es paspēju redzēt puiša valdzinošo acu skatu. Vai var izprast cilvēku bez vārdiem? Nedrīkstu ilgi prātot, jāturpina ceļš. Neviens man nav ļāvis šo lielceļu pamest, apstāties grūtību priekšā. Ceļš vēl tāls, jāturpina kaut basām kājām. Ejot klausos klusumā, līdz dzirdu dīvainu skaņu, kura šeit neiederas. Kas tas varētu būt?
Pamostos, manas kājas viegli sūrst. Paskatos pa logu, redzu pa ceļu iet viņš- zēns, kas man iemācīja lidot!

Nav komentāru: