Bez draugiem tu esi nabags.
Uz galda stāvēja iekosts ābols un ap to lidoja sešas mušiņas. Hmm...... Es domāju viņas arī ir draudzenes.
Reizēm pat suns ar kaķi, ir draugi, lietus lāse- lietus lāsei, ziedlapiņa- ziedlapai, un žāvēts speķis- pīrāgam. Un rasas pile- zāles stiebram, ziemassvētkiem- eņģelis, burkai- vāciņš, maza jauka sniegpārsliņa- kādai citai lielākai sniegpārsliņai.
Draugi, draudzenes.... Draudzība tā pastāv starp visiem. Es vēlētos, lai mums ir daudz draugu, kuri neprasa neko un viņiem nav jādod vairāk kā smaids un labs vārds, jo draugi ir kā zvaigznes-ne vienmēr redzam, bet zinām, ka ir. Zinām, ka palīdzēs, tikai jāprot to novērtēt un palīdzēt arī viņiem, jo ne tikai draugs ir vajadzīgs tev, bet draugam esi vajadzīgs tu- draugs! Draugi ir jāmīl, redz, kā tā mušiņa lidinās ap otru... Viņi ir laimīgi, jo ir kopā un neko vairāk viņiem nevajag.
Rasas lāse noglāsta zāles stiebru un tas ir laimīgs, jo reizēm jau nevajag daudz lai būtu laimīgs, daudz vajag lai to saprastu. Tik ar vienu vārdu, ar vienu pieskārienu var darīt tik daudz.
Ziemassvētkos eņģeli lidinās ap mums, tikai mēs viņus nespējam sajust, lai viņus pamanītu ir jāapstājas un uz mirkli vienkārši jāļauj eņģelim uzrunāt tevi. Ieklausies klusumā varbūt tas nav tikai tukšs un nepiepildīts brīdis, varbūt tas ir pats skaļākais troksnis, tikai mēs vienkārši to nesadzirdam, iespējams, negribam sadzirdēt.
Uzliec vāciņu burkai, un tad atver burku... vai dzirdi, kā tā nopaukšķ? Tā negrib, lai atņemam vistuvāko un dārgāko. Cik bieži mēs ļaujam atņemt sev draugus? Un pat necenšamies par tiem cīnīties, reizēm burkas ir tik grūti atvērt...
Dakšiņai- nazis, bet, kas tad paliek ēdamkarotei? Tai ir tējkarotīte, bet tas ir savādāk, tā drīzāk viņai varētu būt meita. Mamma ar meitu taču arī ir draudzenes, vistuvākās kādas vien var būt. Nevienam nekad nebūs tuvāka cilvēka par mammu. Dakša, nazis, ēdamkarote un tējkarotīte, cik jauka ģimenīte, vai ne? Domāju, ka viņi ir laimīgi, tā ir viņu laime, viņi visur ir kopā gan priekos, kad skaisti guļ atvilktnē, gan bēdās, kad mētājas netīro trauku kaudzē.
Suns un kaķis, jā reizēm ienaidnieki, taču paskaties, cik draiski, taču mīļi viņi rotaļājas. Reizēm lielākie ienaidnieki var kļūt par labākajiem draugiem, bet labākie draugi- par ienaidniekiem. Un tas notiks, kaut kādas muļķības pēc... Jo nespēja novērtēt īstu draudzību ir pats briesmīgākais, kas var būt! Draugi ir pats dārgākais, kas var būt, dārgāki par naudu un jebkuru lietu. Bez draugiem tu esi nabags!
Un tagad pasakiet man tā, kas tad paliek bez drauga? Jā, bez drauga palikt var tikai cilvēks, nevienu neuzklausot, nenovērtējot doto... Ai, cik cilvēki reizēm ir, atvainojiet, stulbi! Jo visiem citiem ir draugi, pat cilvēkiem, protams, tikai tiem, kas spēj just, novērtēt, saprast, uzklausīt, atbalstīt un vēl daudz citu lietu darot....
Tātad neviens nav palicis bez drauga....
Uz galda stāvēja iekosts ābols un ap to lidoja sešas mušiņas. Hmm...... Es domāju viņas arī ir draudzenes.
Reizēm pat suns ar kaķi, ir draugi, lietus lāse- lietus lāsei, ziedlapiņa- ziedlapai, un žāvēts speķis- pīrāgam. Un rasas pile- zāles stiebram, ziemassvētkiem- eņģelis, burkai- vāciņš, maza jauka sniegpārsliņa- kādai citai lielākai sniegpārsliņai.
Draugi, draudzenes.... Draudzība tā pastāv starp visiem. Es vēlētos, lai mums ir daudz draugu, kuri neprasa neko un viņiem nav jādod vairāk kā smaids un labs vārds, jo draugi ir kā zvaigznes-ne vienmēr redzam, bet zinām, ka ir. Zinām, ka palīdzēs, tikai jāprot to novērtēt un palīdzēt arī viņiem, jo ne tikai draugs ir vajadzīgs tev, bet draugam esi vajadzīgs tu- draugs! Draugi ir jāmīl, redz, kā tā mušiņa lidinās ap otru... Viņi ir laimīgi, jo ir kopā un neko vairāk viņiem nevajag.
Rasas lāse noglāsta zāles stiebru un tas ir laimīgs, jo reizēm jau nevajag daudz lai būtu laimīgs, daudz vajag lai to saprastu. Tik ar vienu vārdu, ar vienu pieskārienu var darīt tik daudz.
Ziemassvētkos eņģeli lidinās ap mums, tikai mēs viņus nespējam sajust, lai viņus pamanītu ir jāapstājas un uz mirkli vienkārši jāļauj eņģelim uzrunāt tevi. Ieklausies klusumā varbūt tas nav tikai tukšs un nepiepildīts brīdis, varbūt tas ir pats skaļākais troksnis, tikai mēs vienkārši to nesadzirdam, iespējams, negribam sadzirdēt.
Uzliec vāciņu burkai, un tad atver burku... vai dzirdi, kā tā nopaukšķ? Tā negrib, lai atņemam vistuvāko un dārgāko. Cik bieži mēs ļaujam atņemt sev draugus? Un pat necenšamies par tiem cīnīties, reizēm burkas ir tik grūti atvērt...
Dakšiņai- nazis, bet, kas tad paliek ēdamkarotei? Tai ir tējkarotīte, bet tas ir savādāk, tā drīzāk viņai varētu būt meita. Mamma ar meitu taču arī ir draudzenes, vistuvākās kādas vien var būt. Nevienam nekad nebūs tuvāka cilvēka par mammu. Dakša, nazis, ēdamkarote un tējkarotīte, cik jauka ģimenīte, vai ne? Domāju, ka viņi ir laimīgi, tā ir viņu laime, viņi visur ir kopā gan priekos, kad skaisti guļ atvilktnē, gan bēdās, kad mētājas netīro trauku kaudzē.
Suns un kaķis, jā reizēm ienaidnieki, taču paskaties, cik draiski, taču mīļi viņi rotaļājas. Reizēm lielākie ienaidnieki var kļūt par labākajiem draugiem, bet labākie draugi- par ienaidniekiem. Un tas notiks, kaut kādas muļķības pēc... Jo nespēja novērtēt īstu draudzību ir pats briesmīgākais, kas var būt! Draugi ir pats dārgākais, kas var būt, dārgāki par naudu un jebkuru lietu. Bez draugiem tu esi nabags!
Un tagad pasakiet man tā, kas tad paliek bez drauga? Jā, bez drauga palikt var tikai cilvēks, nevienu neuzklausot, nenovērtējot doto... Ai, cik cilvēki reizēm ir, atvainojiet, stulbi! Jo visiem citiem ir draugi, pat cilvēkiem, protams, tikai tiem, kas spēj just, novērtēt, saprast, uzklausīt, atbalstīt un vēl daudz citu lietu darot....
Tātad neviens nav palicis bez drauga....
Komentāri