sestdiena, 2009. gada 22. augusts

Lapsas vēstule mazajam princim...


Šī vēstule būs bez uzrunas, jo es nezinu, kā man Tevi uzrunāt. Tu mani pieradināji, ik dienas apsēžoties mazliet tuvāk un lasot no mana skatiena (kaut arī tas bija tikai ar acs kaktiņu), tāpēc es Tevi varētu saukt par draugu. Bet Tu arī mācījies no manis. Un es mācījos no Tevis. Un kas tagad pateiks, kurš no mums bija skolotājs, un kurš – skolnieks? Un, kopš Tu esi atgriezies pie savas Rozes (jo viņai ir tikai četri niecīgi ērkšķi, lai aizstāvētos pret pasauli), es vairs neesmu īsti droša par to, kā Tevi saukt.
Esot tuvumā, viss vienmēr liekas tik ļoti vienkārši – klusēt, jautāt un atbildēt, pat spēlēt cēlsirdību. Jo šķiršanās, lai arī gaisā virmojoša un klātesoša, tomēr šķiet pārāk tālu, lai būtu īsta. Arī es uz to iekritu. Un, no visas sirds vēlēdamās teikt:” Paliec!”, es tomēr teicu: „Atgriezies pie savas Rozes!”, jo cēlsirdīgai būt likās vienkārši.
Tagad visas dienas ir vienādas. Sēžu un skatos rudzu druvā, kas ir Tavu matu krāsā, bet naktīs - zvaigznēs. Es zinu, ka viena no tām ir Tavējā – Tu esi tur, un tur ir Tava Roze. Varbūt reizēm liekas, ka kaut kur dziļi manī pamostas nožēla, tomēr es neļauju tai palikt manās domās.
Klātbutnē ir tāds dīvains spēks. To es iepazinu tikai ar Tevi, jo Tu biji tas, kas mani pieradināja. Tagad mana vienīgā klātbūtnes iespēja ir zvaigznes un rudzu druva – tā jūtos Tev tuvāk, bet es zinu, ka pienāks diena, kad Tu atkal dosies ceļā, lai apciemotu Monarhu, Dzērāju, Laternu dedzinātāju un tad Tu atgriezīsies arī pie manis. Es izdzirdēšu Tavu soļu troksni – vienīgo skaņu visā pasaulē, kas liek man nākt ārā no alas, nevis slēpties tajā, un atkal jutīšos laimīga. Klātbūtnes spēks visu noliks savās vietās un mēs spēlēsim to pašu spēli. Tikai bez pieradināšanas, jo es jau esmu Tev vienīgā Lapsa, tāpat kā Tu man esi vienīgais Mazais Princis...tikai – pasaki, kad tas būs....un vismaz mūžību iepriekš es jau sākšu justies laimīga.



Tava Lapsa

Nav komentāru: