piektdiena, 2011. gada 15. jūlijs

asaras...

Reiz mazs zēns jautāja mātei- "Māmiņ, kādēļ Tu raudi?"
"Jo es esmu Sieviete"- viņa atbildēja
.
"Es nesaprotu"- teica zēns.
"Tu nekad to nesapratīsi", atbildēja māte, apskaujot dēlu.
Tad zēns jautāja tēvam- "Tēt,kādēļ māmiņa dažreiz raud bez iemesla?"
"Visas sievietes kādreiz raud tāpat vien"- klusi atbildēja tēvs.
Pagāja laiks... zēns izauga... par vīrieti kļuva
Reiz, būdams jau vīrietis, viņš jautāja Dievam-"Dievs, kādēļ sievietes raud? Raud bez acīmredzama iemesla? Kādēļ?"
Un Dievs atbildēja- 

Kad radīju sievieti, es to vēlējos īpašu!
Es devu viņai rokas- tik stipras, lai visu pasauli spētu plaukstās noturēt,
Tik maigas, lai bērniņa galvu tās atbalstītu
Es devu viņai garu, tik stipru, lai spētu izciest dzemdību sāpes,
Es devu viņai gribu, tik stipru, ka viņa dodas tālāk, kad citi krīt, bet tai pat laikā viņa rūpējas
par kritušajiem, slimajiem un pagurušajiem, par to nežēlojoties.
Es devu viņai spēku, lai atbalstītu vīrieti savu, neskatoties uz viņa trūkumiem,
Es viņu radīju no vīrieša ribas, lai viņa zinātu, kā pasargāt viņa sirdi,
Es devu viņai prātu saprast, ka labs vīrietis nekad nesāpinās sievieti apzināti
Vien dažreiz izjūtot viņas spēku un drosmi, nostājoties blakus bez šaubām.
Un visbeidzot...
Es devu viņai asaras... un tiesības tās liet, kur un kad nepieciešams.
Atceries, mans dēls- sievietes skaistums nav viņas apģērbā,frizūrā vai augumā,
Sievietes skaistums slēpjas acīs, kas atver durvis uz viņas sirdi- uz to vietu, kur mīt Mīlestība!

Nav komentāru: