un es teicu....

Gandrīz kā šis, tikai skaistāks :)

Es sākumā nesapratu raudāt vai smieties no laimes, kas mani pārņēma mirklī, kad dzirdēju šos vārdus pa īstam. Un es neatvēru, es raudāju, es smējos, es apķēru viņu, es pārdomāju tajā brīdī visu dzīvi - un teicu- kā tu zināji izmēru? :) Viņš atvēra. un es vēl un vēl gribēju spiegt aiz laimes, drusku apvaldījos, lai nepamodinātu kaimiņus, un iztiku tikai ar laimes asarām  un šņukstošu - Jā, protams!
Ak dievs, tik perfekts! Labāku un skaistāku es iedomāties nevaru, tas tiešām ir kā īsts mīlestības apliecinājums, nevis kuram lielāks akmens :D
es tiešām nezinu, kā izteikt sajūtas, ko izjutu vakar vakarā, bet īsi un konkrēti sakot - superdupermegagigadupersuperLAIMĪGA!
Patiesībā es pat nezinu vai vēlos te rakstīt šo ieraktu, bet kādreiz jau vajag palielīties!