Rudens vējā

Sēžu Bastejkalnā zem sārtas kļavas, vēroju cilvēkus, viņu steidzīgos soļus un acu skatienus. Uz blakus soliņa apsēžas kāda meitene, viņas acis staro no laimes. Es varu sajust viņas taureņus, un pavisam drīz jau arī ieraugu tauriņu iemeslu. Tas ir diezgan glīts, blonds puisis ar zilām acīm, gandrīz katras meitenes bērnības sapnis. Trūkst tikai baltā zirga. Puisis viegli apskauj meiteni, uzdāvina viņai skaistu, tā vien šķiet, ka speciāli viņai izmeklētu, rozā rozi. Meitenes smaids kļūst vēl platāks, tā nosarkst un žigli noskūpsta puisi uz vaiga. Pirmā randiņa burvība. Pēkšņi es iedomājos, ka nejauki blenžu uz jauko pārīti, bet viņi ir iemīlējušies un viņiem visa pasaule ir mazsvarīga. Viņi devās pastaigā, iespējams ies uz kino vai kādu lēto kafejnīcu, pasūtīs tēju un vēros viens otru runājam, kamēr oficiantes atnestā tēja kļūs auksta, un viņi to nemaz nemanīs…
Atceros savu pirmo randiņu, tas bija skaists pavasaris. Visskaistākais no visiem, ko esmu piedzīvojusi. Mēs pastaigājāmies pa parku, šūpojāmies čīkstošajās šūpolēs, runājām par dažādām svarīgām un mazsvarīgām lietām, viņš man uzdāvināja visskaistākās rozes, tās kaltētas stāv vāzē uz plaukta un joprojām priecē mani. Laiks toreiz pagāja nemanot, tāpat arī turpmākie gadi.
Garām pasteidzas studenti un vēl kāds pārītis, tikai šķiet, ka jau ar pieredzi. Viņu strīds ir acīmredzams un visiem dzirdams… Tā jau ar laiku notiek. Arī mēs šad tad strīdējāmies, reizēm jau uznāk tāds īpatnējs zvaigžņu stāvoklis un nav citur kur izlikt savu spriedzi, kā uz blakus esošo mīļoto cilvēku. Lielākoties šie strīdi ir muļķīgi un bezjēdzīgi, un abi iesaistītie cilvēki to apzinās. Kā arī saprot, ka mīļotajam katru dienu jāsaka, cik ļoti viņš mums svarīgs un ka mēs viņu ļoti mīlam. Jāizbauda katra kopā pavadītā diena, kas lemta.
Ar smaidu uz lūpām un asarām acīs domāju par savu mīlu- īsto, vienīgo un neatkārtojamo. Nemaz neesmu pamanījusi, ka tas laiks jau ir pienācis. Pieceļos, sakārtoju savus sirmos matus un dodos…