Ah.. Klausos viņa balsī un asaras nepārstāj ripot... Jā, Freimanīc bija cilvēks, kas bija kā tuvinieks, kuru nekad nesatiku... Cilvēks, kas tavu sāpi prata izteikt savās dziesmās. Cilvēks, kas prata rakstīt unikālus un vienreizējus tekstus.. Vienmēr varēja klausīties kādu mūziķi un zināt- viņa tekstu raksta Freimis...
Tik ļoti žēl bet tagad visām dziesmām cita jēga. Tagad tekstos saklausu pavisam ko citu, nekā iepriekš. Tā vien šķiet, viņš visu zināja, varbūt nojauta, tikai nezināja kad...
Ai, Freimi... Tagad tik daudz liekuļu saradies! Visi, kas nolika un kritizēja, tagad saka, ka mīl un ka pietrūkst.. Kur tad bija agrāk? Nu, novērtējiet cilvēku arī tad, kad viņam to vēl var pateikt...
Ir cilvēki, kas nekad nesapratīs, kas BIJA UN IR Mārtiņš Freimanis...
Ar dievu mazo dīvainīt, tu teici un jau biji prom...
Eh, skaisti koncerti.. skaisti.. un skumji.. ;( nevar padziedāt līdz, asaras acīs par daudz..
Mazliet tik žēl, tevis, FREIMI, nav klāt, nakts mani uzrunā neparastāk, varbūt par daudz vaļas man ļauts, bet gribas vēl spārnus man nesakļaut..
Protams, par šo rakstu man var uzbrukt AKKA/LAA, bet man vienalga. Freimis nebūtu aizliedzis sevi citēt un mīlēt savu dzeju.
Komentāri