 |
| Foto: Evija Trifānova, LETA |
Man bija tas gods 29. augustā, Gaismas pils inaugurācijas dienā, doties uz diskusiju par bibliotēku interešu pārstāvniecību, kurā piedalījās IFLA prezidente Sinika Sipila un Nīderlandes princese Laurentīna.
Diskusija šķiet kā neliels papildinājums šai mūžsenajai tēmai par bibliotēku nepieciešamību, rakstīt un lasītprasmju uzlabošanu un bibliotēkas vietu sabiedrībā. Nelielā tikšanās sākās ar trim prezentācijām. Uldis Zariņš stāstīja par bibliotēku darbību Latvijā, kā arī lieliskus statistikas datus par bibliotēkām un to apmeklētājiem. IFLA prezidente Sinika Sipila stāstīja par IFLA darbību un iespējām, kā var sadarboties ar IFLA un izmantot viņu veidotos materiālus. Viņas devīze ir "Stipras bibliotēkas, stipras sabiedrības." Līdz ar to viņa aktīvi iestājas par bibliotēkas iespējām palīdzēt sabiedrībai.
Ļoti patika Princeses Laurentīnas iedvesmojošā runa. Jāpiebilst, ka parastās power point prezentācijas vietā, viņa izmantoja moderno piezīmju kladi ar domu karti. ;)
Atļaušos mēģināt saviem vārdiem pārtulkot un īsumā pateikt galveno domu, kuru es aizķeksēju savā galvā, kā labu: Sākšu ar galveno - Vārds "problēma" ir jāaizmirst, tāda nav, ir tikai vārds "IESPĒJA"! Dzīvē ir nebeidzamas iespējas uz katra soļa, mums tikai jāspēj tās saskatīt. Mums jābūt kā iespēju meklētāju komandai! Turklāt, runājot ar citiem, mums nav jāsaka, ka mēs esam svarīgi, ka bibliotēka ir svarīga. Ir jārunā par cilvēkiem, ar kuriem jūs runājiet. Jārunā par to, ka Eiropā 1 no 5 cilvēkiem ir analfabēts, ka bibliotēka var uzlabot šo situāciju, un svarīgi ir runāt par to, ko tas dos atbalstītājiem, valstij, utt. Bibliotēkas palīdz cilvēkiem un mums(bibliotekāriem) ir jābūt lepniem par to un jāizkliedz tas no jumtiem. "Then shout it from the rooftops!"
Tikšanās turpinājās ar nelielu diskusiju par dažādiem jautājumiem, sākot ar mūžīgo jautājumu "Kas ir atslēgas vārds, runājot ar sponsoriem?" Diskusija varēja būt ilgāka, bet es ticu, ka šī nav pēdējā šāda veida diskusija un droši vien varēsim šo tēmu turpināt arī citreiz...
Un tagad manas domas, sevišķi par to, ka jākliedz par to, ko mēs darām - Tas vienkārši nav latvieša dabā! Ja mēs kaut ko darām, tad darām un tas ir labi, bet mēs klusējam. Mēs klusējam par to, ka Latvenergo sadarbojas ar bibliotēkām, mēs klusējam par to, ka bibliotekāri palīdz aizpildīt ieņēmumu deklarācijas, veidot lietotāju e-pastus, palīdz un apmāca viņus darbā ar datoru, palīdz meklēt darba sludinājumus, vai aplūkot ārzemēs dzīvojošo bērnu sūtītās bildes, kas atsūtītas uz e-pastu, pat palīdz kādai kundzei iegūt autovadītājas tiesības.
Mēs runājam lielākoties tikai par to negatīvo, algas mazas, darba daudz, lasītāji nevēlas nākt. Bet tas ir kļūdaini! Lasītāju ir daudz (jo arī viens ir vairāk nekā nulle) un mums kā nelielai Eiropas valstiņai būtu jālepojas ar to, ka mums ir samērā daudz bibliotēku un ka tās ir mūsu mazie kultūras centri. Tad nu lepojamies ar to, ko darām, jo mēs palīdzam sabiedrībai! Sevišķi lepniem mums jābūt par bērnu un jauniešu žūrijas aktivitātēm, kurās nu jau tiek iesaistīti arī vecāki. Jābūt arī lepniem, ka mums ir tik liela un skaista Latvijas Nacionālā Bibliotēka - valsts simbols, latviešu identitātes un kultūras saglabātāja. Kā arī jālepojas ar mūsu Dainu skapi, kas nu ir Gaismas pils sirds, tāpat kā mums jālepojas ar kopīgi veidoto Tautas grāmatu plauktu.
Aiziet! Atvēli sev dienā vismaz minūti laika un - lepojamies, runājam, stāstam, rakstām!
Komentāri