pirmdiena, 2008. gada 17. novembris

dodam to, ko spējam...


Kad Berlīnes mūris vēl nebija nojaukts, daži Austrumberlīnieši nolēma aizsūtīt saviem Rietumberlīnes kaimiņiem "dāvanu". Viņi piekrāva kravas automašīnu ar atkritumiem, ķieģeļu lauskām, celtniecības materiālu atlikumiem un citiem nevajadzīgiem krāmiem, tad pārbrauca pāri robežai un izgāza "dāvanu" Rietumberlīnes pusē.
Lieki teikt, ka Rietumberlīnieši bija sašutuši un domāja, kā atspēlēties. Cilvēki sāka izteikt dažādas idejas, kā pārspēt kaimiņu nepatīkamo rīcību. Bet tad kāds gudrs vīrs ieteica rīkoties pavisam citādi. Gluži negaidot, ļaudis viņa ierosinājumam piekrita un sāka kraut kravas automašīnā dažādas nepieciešamas preces, kuras Austrumberlīnē bija grūti dabūjamas. Tika sanesti apģērbi, pārtika un medikamenti... Viņi pārbrauca mašīnu pāri robežai , uzmanīgi izkrāva mantas un pielika klāt zīmīti:
"Katrs dod to, ko spēj dot."
Iedomājieties, ko izjuta tie, kas ieraudzīja šo atbildi! Pārsteigumu. Kaunu. Neticību. Varbūt arī nožēlu.
Tas, ko mēs dodam citiem, ir skaļš paziņojums par to, kas mēs esam. Tas, kā mēs atbildam uz nelaipnību, negodīgumu vai nepateicību, daudz pasaka par mūsu raksturu.

sestdiena, 2008. gada 1. novembris

Le lezioni d' italiano



Mana pirmā itāļu valodas lekcija bija ļoti interesanta. Mani skolotāji ir Ilze un itālis Marco. Kompānija esam draudzīga un jautra, un kopā ar mums mācīsies pat 66 gadus veca sieviete. Apbrīnojami, ka cilvēks tādā vecumā, uzņemas mācīties svešvalodas... es savas vecmammas ne uz ko tādu nepierunātu :D

Šodien mācījāmies izrunu un šo to pastāstīt par sevi... tad nu cik esmu iemācījusies:

Ciao! Mi chiamo Elina. Io ho diciassette anni. Vengo da Madona.

Čau! Mani sauc Elīna, man ir 17 gadi. Esmu no Madonas.

ņamm...

Katrreiz no Itālijas tētis atved kasti ar gardajiem itāļu kruasāniem. Tad nu mums ir lielie prieki, jo garšīgi bez gala! :)

žēl, ka garšu un smaržu nav iespējams te ievietot.. ^^ mm...

Posted by Picasa