otrdiena, 2008. gada 30. decembris

Mūsu eņģeļi..



Pēc mammas ilgajiem lūgumiem tapa pērļu eņģelīši... shēmiņas nebija, noskatījāmies no kaut kur dziļajos interneta plašumos uzietajām bildēm...
Sākotnēji rociņas eņģeļiem māsa veidoja katrā pusē savu, bet es iedomājos apvienot vienā. izveidojās tā it kā rociņas būtu sadotas. ilgi bijām nesaprašanā kā labāk veidot nimbiņu, bet nu palikām pie paša vienkāršākā varianta... :)  Te būs laba pamācība!

piektdiena, 2008. gada 5. decembris

slimoju...

nu ko... esmu saslimusi, bet kaut kā ir jāārstējas. tāpēc mamma man uztaisīja liepziedu tējiņu....
mm... siltumā zem segas un tējas krūzi rokā... :) kas nekait tā slimot? :D

nu viss ir jauki neskaitot to, ka klepus tik drausmīgs, naktī gulēt normāli nevar :( un tā muļķīgā temperatūra ap 37, un kaut cik... :[
skolā viss iekavējas, pat tad, ja kavē vienu dienu :( draņķība...
un turklāt tagad ir uzsnidzis jauks sniedziņš, kuru man jābauda tik pa logu... :(

pirmdiena, 2008. gada 17. novembris

dodam to, ko spējam...


Kad Berlīnes mūris vēl nebija nojaukts, daži Austrumberlīnieši nolēma aizsūtīt saviem Rietumberlīnes kaimiņiem "dāvanu". Viņi piekrāva kravas automašīnu ar atkritumiem, ķieģeļu lauskām, celtniecības materiālu atlikumiem un citiem nevajadzīgiem krāmiem, tad pārbrauca pāri robežai un izgāza "dāvanu" Rietumberlīnes pusē.
Lieki teikt, ka Rietumberlīnieši bija sašutuši un domāja, kā atspēlēties. Cilvēki sāka izteikt dažādas idejas, kā pārspēt kaimiņu nepatīkamo rīcību. Bet tad kāds gudrs vīrs ieteica rīkoties pavisam citādi. Gluži negaidot, ļaudis viņa ierosinājumam piekrita un sāka kraut kravas automašīnā dažādas nepieciešamas preces, kuras Austrumberlīnē bija grūti dabūjamas. Tika sanesti apģērbi, pārtika un medikamenti... Viņi pārbrauca mašīnu pāri robežai , uzmanīgi izkrāva mantas un pielika klāt zīmīti:
"Katrs dod to, ko spēj dot."
Iedomājieties, ko izjuta tie, kas ieraudzīja šo atbildi! Pārsteigumu. Kaunu. Neticību. Varbūt arī nožēlu.
Tas, ko mēs dodam citiem, ir skaļš paziņojums par to, kas mēs esam. Tas, kā mēs atbildam uz nelaipnību, negodīgumu vai nepateicību, daudz pasaka par mūsu raksturu.

sestdiena, 2008. gada 1. novembris

Le lezioni d' italiano



Mana pirmā itāļu valodas lekcija bija ļoti interesanta. Mani skolotāji ir Ilze un itālis Marco. Kompānija esam draudzīga un jautra, un kopā ar mums mācīsies pat 66 gadus veca sieviete. Apbrīnojami, ka cilvēks tādā vecumā, uzņemas mācīties svešvalodas... es savas vecmammas ne uz ko tādu nepierunātu :D

Šodien mācījāmies izrunu un šo to pastāstīt par sevi... tad nu cik esmu iemācījusies:

Ciao! Mi chiamo Elina. Io ho diciassette anni. Vengo da Madona.

Čau! Mani sauc Elīna, man ir 17 gadi. Esmu no Madonas.

ņamm...

Katrreiz no Itālijas tētis atved kasti ar gardajiem itāļu kruasāniem. Tad nu mums ir lielie prieki, jo garšīgi bez gala! :)

žēl, ka garšu un smaržu nav iespējams te ievietot.. ^^ mm...

Posted by Picasa

trešdiena, 2008. gada 29. oktobris

Itāļu valoda...

Vārda dienā no tēta saņēmu jauku dāvanu- trīs itāļu mūzikas diskus vestus no pašas tālās Itālijas. Mmm.. Klausoties itāļu valodā man arvien pieaug vēlme mācīties šo valodu. Tāds īpašs skanējums. Un viendien pāršķirstot vietējo avīzi atradu sludinājumu par itāļu valodas kursiem bez priekšzināšanām, un pie tam tepat Madonā. Nu ko, nolēmu, ka zvanīšu pa norādīto tālruni un riskēšu. Varbūt manam sapnim lemts piepildīties? Šie kursi būtu tāds kā sākums, lai es kaut ko saprastu itāliski.... :) Tagad jāgaida, kad man atzvanīs un precizēs datumus un laikus.

Sakārojās...


mmmm.. atceros gardos salātiņus, kurus baudīju Itālijā... un nē, tie nemaz nav līdzīgi tādiem salātiem, kādi tie ir mūsu izpratnē. Šajos salātos ir dažāda veida salātlapas un zaļumi pārlieti ar olīveļļu un citādām eļļām... ņam, kā man atkal tos sakārojās... :) žēl, ka pie mums Latvijā nav tādas izvēles zaļumu stendos, un no Itālijas uz Latviju atvest tā sarežģītāk- pa ceļam sabojājas... :(

bet nākamvasar ceru atkal tos nobaudīt...

pirmdiena, 2008. gada 27. oktobris

Uzsāku...

Pabiju Rīgā Pārsteiguma Round Robina nodošanas tusiņā un sasmēlos kaudzi iedvesmas. Pateicoties jaukajai atmosfērai un draudzīgajai gaisotnei šis pasākums sanāca ļoti mīļš un man ir liels prieks, ka arī es tur biju. Nākamajā PRR es arī piedalīšos :) Visi darbiņi tik pārdomāti un ar tādu mīlestību darināti, ka emocijas sita augtu vilni, patīkami :)
Tagad iespaidojusies un iedvesmojusies vakar sāku savu lielo darbu- Tulip trio. Pirmie divdesmit krustiņi ir iebakstīti :)) Eh, darbs ir liels un ar maniem lēnajiem tempiem, nezinu, kā man ies. Bet kāda gan nozīme cik ilgā laikā pabeigšu? Šis darbs beidzot būs priekš manis pašas, un šūšu tad,


kad man būs laiks, gribēšana un varēšana.

trešdiena, 2008. gada 8. oktobris

Manas pārdomas...


Bez draugiem tu esi nabags.

Uz galda stāvēja iekosts ābols un ap to lidoja sešas mušiņas. Hmm...... Es domāju viņas arī ir draudzenes.
Reizēm pat suns ar kaķi, ir draugi, lietus lāse- lietus lāsei, ziedlapiņa- ziedlapai, un žāvēts speķis- pīrāgam. Un rasas pile- zāles stiebram, ziemassvētkiem- eņģelis, burkai- vāciņš, maza jauka sniegpārsliņa- kādai citai lielākai sniegpārsliņai.
Draugi, draudzenes.... Draudzība tā pastāv starp visiem. Es vēlētos, lai mums ir daudz draugu, kuri neprasa neko un viņiem nav jādod vairāk kā smaids un labs vārds, jo draugi ir kā zvaigznes-ne vienmēr redzam, bet zinām, ka ir. Zinām, ka palīdzēs, tikai jāprot to novērtēt un palīdzēt arī viņiem, jo ne tikai draugs ir vajadzīgs tev, bet draugam esi vajadzīgs tu- draugs! Draugi ir jāmīl, redz, kā tā mušiņa lidinās ap otru... Viņi ir laimīgi, jo ir kopā un neko vairāk viņiem nevajag.
Rasas lāse noglāsta zāles stiebru un tas ir laimīgs, jo reizēm jau nevajag daudz lai būtu laimīgs, daudz vajag lai to saprastu. Tik ar vienu vārdu, ar vienu pieskārienu var darīt tik daudz.
Ziemassvētkos eņģeli lidinās ap mums, tikai mēs viņus nespējam sajust, lai viņus pamanītu ir jāapstājas un uz mirkli vienkārši jāļauj eņģelim uzrunāt tevi. Ieklausies klusumā varbūt tas nav tikai tukšs un nepiepildīts brīdis, varbūt tas ir pats skaļākais troksnis, tikai mēs vienkārši to nesadzirdam, iespējams, negribam sadzirdēt.
Uzliec vāciņu burkai, un tad atver burku... vai dzirdi, kā tā nopaukšķ? Tā negrib, lai atņemam vistuvāko un dārgāko. Cik bieži mēs ļaujam atņemt sev draugus? Un pat necenšamies par tiem cīnīties, reizēm burkas ir tik grūti atvērt...
Dakšiņai- nazis, bet, kas tad paliek ēdamkarotei? Tai ir tējkarotīte, bet tas ir savādāk, tā drīzāk viņai varētu būt meita. Mamma ar meitu taču arī ir draudzenes, vistuvākās kādas vien var būt. Nevienam nekad nebūs tuvāka cilvēka par mammu. Dakša, nazis, ēdamkarote un tējkarotīte, cik jauka ģimenīte, vai ne? Domāju, ka viņi ir laimīgi, tā ir viņu laime, viņi visur ir kopā gan priekos, kad skaisti guļ atvilktnē, gan bēdās, kad mētājas netīro trauku kaudzē.
Suns un kaķis, jā reizēm ienaidnieki, taču paskaties, cik draiski, taču mīļi viņi rotaļājas. Reizēm lielākie ienaidnieki var kļūt par labākajiem draugiem, bet labākie draugi- par ienaidniekiem. Un tas notiks, kaut kādas muļķības pēc... Jo nespēja novērtēt īstu draudzību ir pats briesmīgākais, kas var būt! Draugi ir pats dārgākais, kas var būt, dārgāki par naudu un jebkuru lietu. Bez draugiem tu esi nabags!
Un tagad pasakiet man tā, kas tad paliek bez drauga? Jā, bez drauga palikt var tikai cilvēks, nevienu neuzklausot, nenovērtējot doto... Ai, cik cilvēki reizēm ir, atvainojiet, stulbi! Jo visiem citiem ir draugi, pat cilvēkiem, protams, tikai tiem, kas spēj just, novērtēt, saprast, uzklausīt, atbalstīt un vēl daudz citu lietu darot....
Tātad neviens nav palicis bez drauga....

Basām kājām....

(manis pašas sacerēts darbiņš)
Basām kājām...

Apguļos savā mīkstajā gultā un izdvešu atvieglotu nopūtu. Man bija smaga diena, lapu grābšana mani pilnībā nogurdinājusi. Aizveru plakstiņus un aizmiegu. Esmu sapņa varā.
Man priekšā ir ceļš, vietām plats, vietām šaurs. Mans ceļš ir kā nosēts ar akmeņiem- gan gludiem, gan asām šķautnēm. Brīžiem eju kalnā, brīžiem lejup, tad atkal augšup. Manas basās kājas dikti sūrst katrreiz kā speru soli. Bet tāds ir manas dzīves lielceļš.
Man garām paiet daudz cilvēku, es viņus pazīstu, aprunājos. Bet tad ieraugu viņu! Puisis uz mani pat nepaskatās un nesveicina, noteikti basās kājas viņu atbaida. Bet ne jau visi var nopirkt kurpes- kā viņš, man tās vēl jāizcīna, neesmu piedzimusi augstākās egles galotnē. Tā viņš aiziet, un puiša skatiens ne uz mirkli neapstājas pie manis. Nezinu, kas ir tas, kas mani piesaista: noslēpumainais skatiens, zilās acis, blondie mati, nesteidzīgā gaita vai varbūt kurpes? Tik daudz reižu paejam viens otram garām. Kā es vēlētos viņu apturēt, pajautāt, kā ir staigāt ar kurpēm? Kauns atzīties, ka man nekad nav bijis kurpju, bet man tāpat ir labi!
Turpinu iet, jo apstāties nav vērts. Ceļš ir platāks. Atkal nāk viņš- zēns ar noslēpumaino skatienu. Bet šoreiz ir citādi. Viņš paņem mani aiz rokas, maigi un saudzīgi, it kā es būtu trausla lelle. Kurpes! Puisis ir novilcis kurpes! Mēs ejam klusēdami, ne vārda nesakot. Mums kopā ir tik labi, ka šķiet-runāšana tikai traucētu. Manas basās kājas nemaz nesāp, nejūtu zemi zem kājām- es lidoju! Negribas izjaukt šo mazo mirkli laimes, jautājot par kurpēm. Mēs ejam, gandrīz nepieskaroties zemei. Pēkšņi viņš atlaiž manu roku un aiziet, neko nepasakot.
Tā nu eju viena, bet manas pēdas nesāp. Puisis man iemācīja staigāt bez kurpēm. Nāk viņš un, pat nepalūkojoties uz mani, paiet garām. Bet es paspēju redzēt puiša valdzinošo acu skatu. Vai var izprast cilvēku bez vārdiem? Nedrīkstu ilgi prātot, jāturpina ceļš. Neviens man nav ļāvis šo lielceļu pamest, apstāties grūtību priekšā. Ceļš vēl tāls, jāturpina kaut basām kājām. Ejot klausos klusumā, līdz dzirdu dīvainu skaņu, kura šeit neiederas. Kas tas varētu būt?
Pamostos, manas kājas viegli sūrst. Paskatos pa logu, redzu pa ceļu iet viņš- zēns, kas man iemācīja lidot!

otrdiena, 2008. gada 23. septembris

Saruna ar Dievu...


Reiz sapnī pie manis atnāca Dievs un es viņam lūdzu atbildēt uz dažiem jautājumiem. Dievs mirkli padomāja un tad piekrita.
"Bet vai Tev ir laiks?" - es jautāju.
Dievs pasmaidīja: "Mans laiks ir mūžība".
"Kas Tev liek visvairāk brīnīties par cilvēkiem?" es uzdevu pirmo jautājumu.
Dievs atbildēja:
"Viņiem ātri apnīk būt par bērniem,viņi ļoti cenšas kļūt pieauguši un tad sapņo par to, lai atkal būtu kā bērni. Viņi zaudē veselību, lai pelnītu naudu, un tad to izdod, lai veselību atkal atgūtu. Viņi tik daudz domā par nākotni, ka aizmirst tagadni-tāpēc viņi nedzīvo ne tagadnē, ne nākotnē. Viņi dzīvo tā, it kā nekad nebūs jāmirst, bet mirst tā, it kā nemaz nebūtu dzīvojuši."
Dievs kādu laiku klusēja. Tad es uzdevu otro jautājumu:
"Kādus padomus Tu varētu dot cilvēkiem kā viņu Radītājs?"
Dievs sacīja:
"Viņiem jāzina, ka nav iespējams piespiest sevi mīlēt-var vienīgi atļaut, lai citi mīlētu viņus. Viņiem jāsaprot, ka nevajag salīdzināt sevi ar citiem,un jāmācās piedot, praktizējot piedošanu. Viņiem jāatceras, ka ievainot cilvēku var dažu sekunžu laikā,bet, lai rētu izārstētu, ir nepieciešami gadi. Viņiem jāzina, ka bagāts nav tas, kuram ir vairāk,bet tas, kuram mazāk vajag. Viņiem jāsajūt, ka ir cilvēki, kas viņus ļoti mīl-tikai vēl nav iemācījušies izteikt savas jūtas. Viņiem jāsaprot, ka divi cilvēki var skatīties uz vienu un to pašu,bet redzēt katrs savādāk. Viņiem jāzina, ka piedot viens otram ir par maz, ir jāpiedod arī pašam sev."
Dievs apklusa.
"Paldies par tavu laiku!" - es sacīju."Vai ir vēl kas, ko Tu gribētu pateikt saviem bērniem?"
Dievs pasmaidīja un teica: " Es esmu šeit priekš viņiem... vienmēr."

trešdiena, 2008. gada 17. septembris

dzīvojam rītdienai?


Žēl to cilvēku, kas dzīvo rītdienai. Kādā mirklī viņi pēkšņi saprot, ka tā īsti nav nodzīvojuši nevienu dienu. Jo, kad pienāk rītdiena, viņi jau atkal dzīvo nākamajai dienai.

/Mārtiņš Freimanis/

pirmdiena, 2008. gada 15. septembris

šobrīd vēlos....

heh... esmu bišķi apslimusi un šodien vēlos tikai siltas zeķes un karstu tēju.... šobrīd nekas nevar būt labāks pār tasi garšīgas tējas :) jāiet uzsildīt ūdens un apliet tējiņu...
...nu ko, sapņi piepildās...
mana tēja gatava...
un zeķes ar jau kājās....



ceturtdiena, 2008. gada 11. septembris

Manuprāt, der ieklausīties...


Bieži vien mēs aizmirstam novērtēt to, kas mums ir dots un atceramies tikai tad, kad jau atņemts. Vai mēs nevarētu sākt mīlēt dzīvi, cilvēkus un lietas, kas mums apkārt, tāpat vien? Kaut vai tāpēc, ka viņi liek mums justies labāk, ka atbalsta, ka vienkārši ir....
Psiholoģe Erma Bombeka, kas ir neārstējami slima, ir teikusi tā:

Ja man vēlreiz būtu jādzīvo dzīve, tad-

Kad justos slima, es ietu gulēt tā vietā, lai izliktos, ka pasaule bez manis pārstātu griezties.

Es nodedzinātu to sārto sveci, kas bija veidota kā roze, pirms tā izkusa plauktā.

Es mazāk runātu un vairāk klausītos.

Es aicinātu draugus uz pusdienām pat tad, kad paklājs neiztīrīts un dīvāns samīcīts.

Es ēstu popkornu arī viesistabā un mazāk raizētos par gružiem, kad kāds iedegtu uguni kamīnā.

Es atlicinātu laiku, lai klausītos vectēva jaunības atmiņas.

Es nekad vairs nepieprasītu aizvērt mašīnas logus vasaras dienā tikai tāpēc, lai vējš nesajauktu manus matus.

Ar saviem bērniem es sēdētu pļavā un spēlētos ar zāles stiebriem.

Es raudātu un smietos mazāk skatoties televizorā, bet vairāk vērojot dzīvi.

Es nekad nepirktu neko tikai tāpēc, ka tas ir praktisks, lēts vai ar mūža garantiju.

Tā vietā, lai nevēlētos 9 mēnešu grūtniecību, es izjustu katru mirkli un apjaustu, ka šī ir vienīgā iespēja būt klāt esošajā Dieva brīnumā.

Kad mani bērni mani nevaldāmi skūpstītu, es nekad vairs neteiktu: pietiek, tagad ejiet mazgāt rokas uz pusdienām...

Būtu vairāk: Es mīlu! un mazāk: Man žēl!

Būtu dzīvei cits piesitiens.

Es tvertu katru minūti - skatītos un patiesi redzētu, izdzīvotu un - nekad to nenožēlotu.

Pārstātu šķendēties par sīkumiem, uztraukties par tiem, kuriem nepatīku; domāt, kam ir vairāk, un kas ko dara.

Es sargātu attiecības ar tiem, kuri mani mīl.

Vairāk domātu, ar ko Dievs mani ir svētījis un ko es katru dienu varu darīt, lai sevi attīstītu, pilnveidotu psihiski, fiziski, emocionāli un garīgi.

Dzīve ir pārāk īsa, lai ļautu tai paslīdēt garām. Ir tikai mirklis un tad tas paiet. Ceru, ka jums visiem ir svētīta diena.

trešdiena, 2008. gada 10. septembris

sapnis...

Heh.. Šis ir viens no maniem lielajiem sapņiem. Šādi vēlos atgriezties no Itālijas - sapirkusies visu, ko sirds kāro, nedomājot ne par ko citu... un tad atkal doties atpakaļ uz Itāliju :)

Bērni un mīlestība...


Pētnieku grupa 4 līdz 8 gadus veciem bērniem uzdeva jautājumu - "Kas ir mīlestība?"Atbildes izrādījās daudz dziļākas un patiesākas nekā kāds spēja iedomāties...

"Kad mana vecmāmiņa saslima ar artrītu, viņa vairs nevarēja noliekties un krāsot kājām nagus. Un mans vectētiņš to patstāvīgi darīja viņas vietā. Pat tad, kad viņam pašam rokās izveidojās artrīts. Tā ir mīlestība." (Rebeka, 6 gadi)
"Ja kāds tevi mīl, viņš īpašā veidā izrunā tavu vārdu. Un tu zini, ka tavs vārds ir drošībā viņa mutē." (Billijs, 4 gadi)

"Mīlestība - tas ir tad, kad jūs ejat kaut kur paēst un tu atdod lielāko daļu savu cepto kartupeļu, neprasot pretī neko." (Kristija, 6 gadi)
"Mīlestība ir tas, kas liek tev smaidīt, kad tu esi noguris." (Terija, 4 gadi)

"Mīlestība ir tad, kad mamma gatavo tētim kafiju un pirms atdod to viņam, pagaršo vai tā ir garšīga." (Denijs, 7 gadi)

"Mīlestība - tas ir tad, kad tu pasaki puikam, ka tev patīk viņa krekls un viņš to valkā katru dienu." (Noels, 7 gadi)

"Mīlestība ir tad, kad tavs kucēns laiza tavu seju pat tad, ja tu viņu uz visu dienu atstāj vientulībā." (Mērija Anna, 4 gadi)

"Ja tu kādu mīli, tu visu laiku plivini skropstas un acīs tev mirdz zvaigznītes." (Karena, 7 gadi)

"Mīlestība - tas ir tad, kad mamma redz tēti tualetē un nedomā, ka tas ir pretīgi." (Marks, 6 gadi)

"Ja tu nemīli, tu nekādā gadījumā nedrīksti teikt "es mīlu tevi". Bet, ja mīli, tas tev ir jāatkārto visu laiku. Cilvēki aizmirst." (Džesika, 8 gadi)


Šī pētījuma autors Leo Baskaglia izskaidroja šī darba mērķi. Tas bija - atrast visapgarotāko bērniņu.Par uzvarētāju kļuva četrgadīgs mazulis, kura sirmgalvis kaimiņš nesen bija zaudējis savu sievu.. Ieraudzījis veco raudam, viņš iegāja kaimiņa pagalmā, ierausās viņam klēpī un vienkārši sēdēja tur. Kad mazuļa mamma apjautājās, ko viņš esot teicis kaimiņam, mazais atbildēja: "Neko. Es vienkārši palīdzēju viņam raudāt."

*Gribu tikai piebilst, ka pat mazi bērni saprot, kas ir mīlestība. Neaizmirsīsim to arī pieaugot, jo tas taču ir tik svarīgi - visi gribam mīlēt un būt mīlētiem.

pirmdiena, 2008. gada 8. septembris

Laiks ir nauda...

Vīrietis piekusis atnāca mājās no darba. Viņa piecgadīgais dēlēns jau stāv pie durīm un viņu sagaida ar jautājumu: "Tēti, drīkstu tev ko jautāt? Tad kad tu esi darbā un strādā, cik tu saņem naudiņu par vienu stundu?"
"Tā nav tava daļa! Kāpēc tu tik stulbas lietas man jautā?"
"Es vienkārši gribētu zināt, cik tu saņem vienas stundas laikā. Lūdzu tēti!" Lūdzās mazais puika. "Nu ja tev ļoti vajag zināt-es saņemu desmit latus stundā."
Oh, nopūtās mazais puika un nokāra galviņu!! Tad viņš paskatās uz tēti un saka:
"Vai es varētu no tevis aizņemties piecus latus?"
"Vai tas bija vienīgais iemesls, kāpēc tu jautāji, cik es pelnu? Tikai tāpēc tu jautāji, lai tu atkal varētu sev kaut kādu nevajadzīgu spēļmantiņu pirkt? Ej uz savu istabu un lūdzu pārdomā, vai tas nav ļoti egoistiski no tavas puses, man kaut ko tādu jautāt! Es strādāju katru dienu, ļoti ilgi un smagi. Un man nav laika tādam stulbām bērnu spēlītēm."
Puika klusi gāja uz savu istabu un lēnām aizvēra savas istabas durvis. Vīrietis apsēdās pie televizora un vēl arvien dusmojās par dēla egoistisko attieksmi. Pēc stundas viņš nomierinājies uzgāja augšā uz dēla istabu un iegāja tajā.
'Vai tu jau guli?" Viņš jautāja.
"Nē tēti, esmu vēl nomodā."
"Es pārdomāju" teica tētis. "man bija gara un smaga diena, un es pārāk netaisnīgi reaģēju uz tavu jautājumu. Šeit ir tavi pieci lati, ko tu man lūdzi."
Dēlēns nolēca no gultas un sauca: "O, paldies, tēti!"
Tad viņš no gultas apakšas izvilka vecu kartona kasti, kurā bija pāris kapeikas. Kad tēvs redzēja, ka dēlam jau ir kāda naudiņa viņš atkal sāka palikt dusmīgs:
"Kāpēc tu man lūdzi naudu, ja tev pašam ir pietiekoši?"
"Tāpēc, ka man nebija pietiekami daudz. Bet tagad man ir pietiekoši! Tēti, man tagad ir tieši 10 lati! Vai es varētu nopirkt stundu tava laika?"

otrdiena, 2008. gada 2. septembris

Mans 1. septembris


Nu ko esmu 11. klasē... ātri paiet laiks... tikko sāku skolu, tikko beidzu pamatskolu un nākamgad jau beigšu vidusskolu... :)
Atkal sākas skola. Mācības un mocības... Nu reizēm skolā ir tīri jauki un var par šo to pasmieties, bet diemžēl kopā ar mācībām atnāk arī visas klases intrigas.. eh, šķiet, ka daži cilvēki vēl nav pieauguši un uz vidusskolu atnākuši tikai vecāku pēc, nevis mācību... :(

sestdiena, 2008. gada 30. augusts

Teika par Mīlestību...

Reiz sen senos laikos kādā zemes nostūrī kopā sapulcējās visas cilvēka jūtas un īpašības.
Kad GARLAICĪBA bija jau trešo reizi nožāvājusies, NEPRĀTĪBA ierosināja:
- Bet varbūt uzspēlējam paslēpes?
INTRIGA pacēla vienu uzaci:

- Paslēpes? Bet kas tā ir par spēli?
NEPRĀTS paskaidroja, ka viens no viņiem, piemēram, viņš pats būs spēles vadītājs. Viņš aizvērs acis un skaitīs līdz miljonam, bet pārējiem šajā laikā ir jāpaslēpjas. Tas, kuru atradīs pēdējo, būs nākamās spēles vadītājs.
ENTUZIASMS uzreiz paķēra aiz rokas EIFORIJU un sajūsmināti uzdejoja ar viņu. PRIEKS tā lēkāja, ka pat pārliecināja ŠAUBAS. Vienīgi APĀTIJAI gan nekas un nekad nelikās pietiekami interesants, un viņa atteicās piedalīties spēlē. PATIESĪBA nolēma labāk neslēpties, jo viņu tik un tā galu galā atrod. LEPNUMS paziņoja, ka šī ir pilnīgi muļķīga spēle un ka viņu vispār nekas cits kā tikai viņš pats neuztrauc. GĻĒVULĪBA ne īpaši gribēja riskēt.
- Viens, divi, trīs....., - sāka skaitīt NEPRĀTS. Pirmais noslēpās SLINKUMS, viņš vienkārši apgūlās aiz tuvākā akmens. TICĪBA pacēlās mākoņos, bet SKAUDĪBA noslēpās TRIUMFA ēnā, kurš paša spēkiem uzrāpās paša augstākā koka galotnē. CĒLUMS ļoti ilgi
nevarēja noslēpties, katru vietu atdodams kādam citam, jo vienmēr uzskatīja, ka katra no tām ir vairāk piemērota kādam no viņa draugiem.
Kristāldzidrais strauts – SKAISTUMAM.
Koka dobums – BAILĒM.
Tauriņa spārns kā patvērums SALDKAISLEI.
Vēja pūsma – tieši piemērota BRĪVĪBAI, un tā viņa arī nomaskējās par vienu saules stariņu.
EGOISMS atrada tikai sev vienam siltu un ērtu vietiņu.
MELI paslēpās okeāna dzelmē (lai gan patiesībā varavīksnē).
Bet KAISLE un VĒLME nolīda dziļi vulkāna krāterī.
AIZMĀRŠĪBA - pat neatceros, kur noslēpās, bet tas arī nav tik svarīgi.
Kad NEPRĀTS jau aizskaitīja līdz 999 999, MĪLESTĪBA vēl joprojām meklēja, kur paslēpties, bet visas vietas jau bija aizņemtas.
Un te pēkšņi viņa pamanīja burvīgu rozā ziedu krūmu un nolēma paslēpties tajā.
- Miljons, - noskaitīja NEPRĀTS un devās meklēt pārējos.
Pirmo viņš, protams, atrada SLINKUMU. Pēc tam izdzirdēja, kā TICĪBA strīdas ar Dievu, bet par KAISLI un VĒLMI uzzināja tāpēc, ka vulkāns nodevīgi vibrēja. NEPRĀTS pamanīja SKAUDĪBU un saprata, kur slēpjas TRIUMFS. EGOISMU pat nevajadzēja meklēt, jo vieta, kuru viņš bija izvēlējās, izrādījās bišu strops, un bites, loģiski, izdzina nelūgto viesi. Dodoties tālākos meklējumos, neprāts pienāca pie strauta, nolēma veldzēt slāpes un pamanīja SKAISTUMU. Bet ŠAUBAS sēdēja pie žoga un nevarēja izlemt, kurā pusē viņām noslēpties.
Un tā visi tika atrasti: TALANTS – svaigā un kupli zaļojošā zālē, SKUMJAS – tumšā alā, MELI – varavīksnē (bet, ja godīgi, tad viņi slēpās okeāna dibenā).
Tikai MĪLESTĪBU nevarēja atrast. NEPRĀTS to meklēja aiz katra koka, katrā strautiņā, katra kalna galā, un tikai visbeidzot nolēma paskatīties rozā ziedu krūmā. Bet, līdz ko NEPRĀTS pašķīra malā zarus, tā izdzirdēja kliedzienu, jo asie rožu dzeloņi savainoja MĪLESTĪBAI acis.

NEPRĀTS apjuka, nesaprata, ko darīt, sāka raudāt, lūdzās piedošanu un, savas vainas izpirkšanai, apsolīja, ka vienmēr būs viņas pavadonis.
Un, lūk, no tā brīža, kad pirmo reizi pasaulē tika spēlētas paslēpes... MĪLESTĪBA kļuva akla un NEPRĀTS vienmēr ved viņu pie rokas...

zīmēju sevi...

Es te tā klīdu pa interneta plašumiem un uzzīmēju sevi :)

Pyzam Family Sticker Toy
Create your own family sticker graphic at pYzam.com