ceturtdiena, 2010. gada 30. decembris

***


Šorīt...  Vienkārši gribējās nofočēt laternas, patiesībā jau ļoti, ļoti sen, bet šorīt sanāca laiks, gaidot 1. trolejbusu... un paspēju noknipsēt pirms izslēgšanas :) 

Mana Rīga pilna sniega, gandrīz kā Sūnu ciema zēnu pasakā, ietīta lielā, baltā, smagā sniega segā. 

(zābaki sniega dēļ cieš pamatīgi, jo no tā sāls paliek balti, ne pārāk viegli iztīrāmi traipi) 

Ak, nu es nu gan.. tiešām nekad nebiju domājusi, ka man patiks Rīga.. bet jā.. :) patīk un pat ļoti. :)


Vakar sacepu speķpīrādziņus, mm.. sanāca tik gardi, ka mēlē var kost :D smaržīgi, mīksti un gardi jo gardi... njam, njam.. :)

trešdiena, 2010. gada 29. decembris

asara pār vaigu...

Hey, hey...  

Paldies kādam jaukam cilvēciņam, kas šodien bija(un ir) jauks pret mani. :)
Es jau kādu laiku domāju, kas īsti ir mani draugi.
Jā, šī meitene, man patiešām ir draugs, lai vai kā mūsu draudzībai ir gājis, bet tā joprojām pastāv un veidojas un turpinās arī tālāk. :) Apmēram septiņus gadus esam draudzenes un es ceru būsim vēl vairāk. Paldies. TEV.. (pati zinās, kam tas domāts)
parunājāmies skype čatā un man bira asaras pār vaigu.. laimes asaras, ka man ir draudzene, kurai esmu svarīga un mīļa joprojām. netraucē, ne attālums, ne tas, kas kādreiz noticies, jo bez ķildām jau neviena draudzība nevar pastāvēt. Mēs katrs esam īpašs cilvēks, un ne vienmēr saprotam otru, bet galvenais ir atbalsts, ko sniedzam. 
Piedod, par dažādām lietām, kas starp mums kādreiz ir bijušas. Lai vai kā mums kopā gājis jautri un ies jautri...

PALDIES :)

...tāpat...


Esmu darbiņā, mūsu firma ir vienīgais tiešais Honkongas rūpnīcas  izplatītājs Baltijas valstīs, un jau 12 gadus darbojas Francijā, 3 gadus Latvijā un pašlaik ir doma paplašināties uz Ēģipti un citām Arābu valstīm.
Vakar biju darba pusdienās ar priekšnieku Vērmanīša Lido :) Jauki parunājām, garšīgi paēdām, sen nebiju bijusi nevienā LIDO.
Kā man patīk mans darbs! (iespējams, pēc laika man apniks, ka jāsatrādā, nevar ilgi gulēt, bet pašlaik man patīk) :) Jaunās telpas ir daudz labākas, siltākas, patīkamākas.. Vēl neesam iekārtojuši klientu atpūtas stūri, bet būs.. :)

:))

pirmdiena, 2010. gada 27. decembris

..a little bit more..

Kā man patīk tas baltais, pūkainais sniedziņš, kas  lielām pārslām lēnām veļas lejup no debesīm...


ahh, Ziemassvētki ir īpašs laiks.. Man izdevās plānotā dāvana mincim un viņa mammai... pagaidām joprojām top dāvana manai māsai un mammai.. kaut kas jāsadomā arī tētim, bet tas jau drusku grūtāk... :)


Paldies Tev Dievs, ka esi to visu skaisto radījis, bet ir šis tas, ko es nesaprotu... Kāpēc tu radīji sāpes, ciešanas, slimības? Kādēļ tik daudz cilvēkiem nav ko ēst, nav kur dzīvot? Kādēļ daudziem ir jāpārcieš dažādas briesmīgas slimības? Kur tādos brīžos TU esi? Hei! Nu kā tā var, ka vienam tu radi brīnišķīgu un ideālu likteni, bet citam jāguļ zem tilta, jāmirst badā vai dzīve jāpavada kādā bērnu namā? Kur TU skaties? Kāpēc tik daudz kas notiek nepareizi, kur paradīze? Vai tiešām tas viss tikai mīts? Ak, un eņģeļi- sargājiet visus, visus!

...post it...



 Viss ir mūsu rokās,
tāpēc tās nedrīkst nolaist. 

/Koko Šanele/
 

ceturtdiena, 2010. gada 23. decembris

Jaaaa!!!!

jei dievas dienas  biju uz hokeju! Ak dievs! Paldies, paldies Rīgas Dinamo par kolosālo spēli, arī otra spēle nebija pavisam slikta, jo mūsējie centās.. ne vienmēr var uzvarēt, bet nu pirmā spēle... Tā bija bauda. :) izļāvos līdz sirds dziļumiem! jaaaa!!!!! visu laiku nostāvēju kājās, lēkāju un bļāvu :) re, kāds noķēris mirkli, kad gandrīz vai nagus graužu :D
(Zem maskas mincis :))

pirmdiena, 2010. gada 20. decembris

skuķiem :D

Blakus dziedātājām, kas man patīk noteikti pievienosies Katharine McPhee :) jaukas dziesmas viņai :)
(skuķu mūzika) :D:D



Shake Up Christmas

          Svētki nu tuvojas ar joni, esmu sagatavojusi eglīšu rotiņas, bet tās safotografēšu nedaudz vēlāk, kad izrotāsim atnesto egli, kuru gājām meklēt pa tumsu :D bet tīri smuka.
vēl tik daudz kas jāpaspēj... skolai sakrājušies bik darbiņi un gribas arī sagatavot dāvaniņas visiem, bet esmu slima un man tas jau galīgi apnicis. Vienu nedēļu nostaigāju ar vīrusu pati to nezinādama, otru nedēļu nogulēju mājās, bet nu jau joprojām esmu slima. vai tas ir tas pats vīruss? Diez vai... bet nu tāpat iešu rīt uz skolu, nokārtošu visu, kas vēl kārtojams, lai tiktu pie eksāmeniem(man tie būs 9 gab.) Reizēm liekas nu kāpēc es vispār iestājos, tikko izvilkusi 12 gadus mācoties un uzņemos vēl trīs un iespējams, ka kādreiz vēl divus... ak dies.. bet nu ko vaig, to vaig. Man ir cilvēki, kas sapurina- paldies viņiem par atbalstu :)
 ārā tāds aukstums, ka pat kustēties negribas, bet es jau biju aizstaigājusi līdz dakterim, kura šodien nav :D un skolai zīmi par šodienu varēšu dabūt tikai kādu citu dien..

bet man skan vakar ielādētais Train albums... diktenmakten jauks :)




Lai Jums visiem priecīga šī diena un visa nedēļa! ;)

piektdiena, 2010. gada 17. decembris

*Someday*

netaupi....

Mans draugs atvēra savas sievas kumodes lādīti un izņēma paciņu, kura bija ietīta zīdpapīrā un pārsieta ar sārtu lenti.
Tā nebija…
…neparasta paciņa, tā bija paciņa ar skaistu zīda veļu. “To es viņai nopirku, kad mēs pirmo reizi bijām Ņujorkā. Tas bija 8 vai 9 gadus atpakaļ. Viņa nekad to nav uzvilkusi. Viņa glabāja to īpašam gadījumam. Es domāju, ka tagad ir pienācis šis īpašais gadījums.”
Viņš piegāja pie gultas un nolika veļu, kur stāvēja pārējās lietas, kas bija paņemtas no apbedīšanas biroja. Viņa sieva nomira.
Tad Viņš pagriezās uz manu pusi un teica: “neko taupi īpašam gadījumam; katra diena, kuru Tu nodzīvo ir īpašs gadījums”.
Šodien es vairāk lasu un mazāk sekoju kārtībai visapkārt. Es apsēžos savā verandā un priecājos par skaisto skatu, nepievēršot uzmanību nezālēm. Es pavadu vairāk laika ar ģimeni un saviem draugiem, un mazāk laika veltu darbam. Tagad es vairs neko neglabāju: Es katru dienu lietoju savas kristāla glāzes. Ja vajag uzvelku savu jauno žaketi, lai aizietu uz veikalu iepirkties. Arī savas mīļākas smaržas lietoju ikdienā, tā vietā, lai iesmaržotos tikai svētkos. Tādi teikumi kā “gan jau kādreiz” vai “kādā no dienām”, ir izdzīti no mana vārdu krājuma. Ja tas ir tā vērts, es gribu redzēt, dzirdēt un darīt lietas šeit un tagad.
Es neesmu pārliecināts, ko darītu mana drauga sieva, ja uzzinātu, ka rīt viņa vairs nebūs. (rītdiena bieži tiek uzņemta tik vieglprātīgi).
Es domāju, ka viņa sazvanītos ar savu ģimeni un saviem tuvākajiem draugiem. Var būt viņa piezvanītu kādam vecam draugu pārim, lai salīgtu mieru vai atvainotos par kādu vecu strīdu. Man ļoti patīk doma, ka viņa aizietu uz savu mīļāko ķīniešu restorānu.
Šie mazie neizpildītie darbiņi, kuri man traucētu, ja es zinātu, ka manas dienas ir skaitītas. Mani satrauktu, ja es nebūtu saticis draugus, kurus gribēju šai dienā satikt. Satrauktu, ja nebūtu uzrakstījis vēstules, kuras bija jāuzraksta šajās dienās. Satrauktos, ja saviem tuvajiem…
…pārāk reti teiktu, cik es stipri viņus mīlu.
Tagad es nelaižu garām un neatlieku neko no tā, kas varētu sniegt mūsu dzīvē vairāk prieka un laimes. Es sev pasaku, ka katra diena, katra minūte – tas ir kaut kas īpašs.

Kā tu tā varēji?

Kad es vēl biju kucēns, tu smējies par visām manām muļķīgajām grimasēm un mīļi sauci par savu bērnu un neņemot vērā dažas sagrauztas kurpes un pāris saplucinātu spilvenu, es kļuvu par tavu labāko draugu.
Kad es slikti uzvedos, tu tikai bargi pakratīji pirkstu un jautāji: “Kā tu tā varēji?”, bet jau pēc mirkļa atmaigi, nogāzi mani zemē un pakasīji punci.
Manis apmācīšana prasīja vairāk laika nekā bija paredzēts, tas tādēļ, ka tu biji ļoti aizņemts, taču mēs pie tā strādājām kopīgiem spēkiem.
Es atceros tās naktis, kad kopā gulējām gultā un es uzmanīgi klausījos tavos noslēpumainajos sapņos un es ticēju, ka dzīve vairs nevar būt labāka.
Mēs gājām garās pastaigās pa parku, braucām ar mašīnu un dažkārt apstājāmies, lai nopirktu saldējumu, tiesa gan, man tika tikai vafelīte, jo tu teici, ka saldējums nav labs suņiem, es ilgi gulšņāju saulītē gaidot tevi pārnākam no darba.
Pēdējā laikā tu aizvien vairāk laika pavadīji darbā, strādājot pie savas karjeras veidošanas un arī meklējot sev partneri – cilvēku. Es gaidīju tevi ilgi un pacietīgi, sniedzu atbalstu, kad tev gāja grūti, kad biji vīlies un ar salauztu sirdi, nekad tevi nenosodīju par sliktu lēmumu pieņemšanu, kad tu pārnāci mājās, es biju laimīgs un priekā luncināju asti. Un tad tu iemīlējies…
Lai arī viņa, tava sieva, īsti suņus nemīlēja, es vienalga priecīgi uzņēmu viņu mūsu mājās, centos izrādīt savu mīlestību un pakļauties viņai, es biju laimīgs, jo tu biji laimīgs.
Tad ieradās cilvēku mazuļi un mēs dalījāmies šajā priekā un satraukumā. Es biju apburts no viņu rosīguma un no tā, kā viņi smaržoja un man tik ļoti gribējās viņus paauklēt. Tikai viņa un arī tu uztraucāties, ka es mazajiem kaut ko varētu nodarīt un man nācās lielāko daļu laika pavadīt vienam un pamestam citā istabā vai arī suņu krātiņā. Ak, ja tu zinātu cik ļoti man gribējās viņus mīlēt! Es kļuvu par savas mīlestības gūstekni.
Viņi auga un mēs kļuvām par draugiem. Viņi ieķērušies manā kažokā centās noturēties uz savām mazajām, ļodzīgajā kājenēm, bakstīja man acīs ar saviem sīkajiem pirkstiņiem, veica ausu izpēti un bučoja uz mana aukstā, slapjā deguna. Es mīlēju viņus un viņu pieskārienus, jo tavus pieskārienus tik reti varēju sajust… Ja vajadzētu es bez šaubīšanās par viņiem atdotu savu dzīvību… Naktīs es ielavījos viņu gultiņās un klausījos viņu satrauktajos un noslēpumainajos sapņos, mēs kopīgi gaidījām, kad beidzot sadzirdēsim tavas mašīnas motora dūkoņu uz mājas piebraucamā ceļa.
Bija laiks, kad, ja kāds jautāja vai tev ir suns, tu veikli izņēmi manu foto no sava maka un stāstīji nebeidzamus stāstus par mūsu piedzīvojumiem, bet šo pēdējo gadu laikā tu tikai nomurmināji: “Jā ir!” un ātri vien nomainīji sarunas tematu. No lepnā “Mans suns” biju kļuvis par “Tikai suns” un tev neatlika, ne mirklis laika manām interesēm…
Tev piedāvāja jaunu darbu, citā pilsētā un tu un viņi pārvāksieties uz jauno dzīvokli, kurā dzīvniekus turēt ir aizliegts. Tu teici, ka esot izdarījis pareizo lēmumu savas ģimenes labā… bet bija laiks, kad es biju tavs vienīgais ģimenes loceklis…
Es biju patīkami satraukts par to kur mēs tagad braucam, līdz mirklim, kad piebraucām pie dzīvnieku patversmes durvīm, tā oda pēc suņiem un kaķiem, pēc bailēm un bezcerības. Tu aizpildīji papīra lapu un nomurmināji: “Es zinu, jūs viņam atradīsiet labas mājas.” Viņi nogrozīja galvas un ar sāpīgu skatienu paskatījās uz mani, viņi saprata, ka ir gandrīz bezcerīgi atrast mājas pusmūža sunim, pat tādam, kuram ir “papīri”.
Tev nācās ar spēku atlauzt sava dēla pirkstus, kurš turējās manā pavadā un kliedza: “Lūdzu tēt, nevajag! Lūdzu, neļauj viņiem aizvest manu suni!” Es uztraucos par viņu, un domāju par to ko gan tu iemāci savam dēlam par uzticību un draudzību, par mīlestību un atbildību, par cieņu pret dzīvajām radībām, šādi rīkodamies!?
Tu izvairījies no mana acu skatiena un uz atvadām viegli paplikšķināji man uz galvas, tu pieklājīgi atteicies ņemt līdzi manu pavadu un kakla siksnu. Kad tu aizgāji, divas jaukas dāmas sāka runāt par to, ka par savu aizbraukšanu tu noteikti zināji jau mēnesi iepriekš un varēji sameklēt man jaukas un siltas mājas. Viņas tika pagrozīja galvas un pie sevis noteica: “Kā tu tā varēji?”
Šeit patversmē viņi ir tik uzmanīgi pret mums cik vien viņu aizņemtais darba laiks atļauj, protams, viņi mūs pabaro, bet esmu savu apetīti pazaudējis kopš tu mani atstāji.
Sākumā, kad kāds tuvojās manam būrim, es steidzos uz būra priekšpusi cerībā, ka tas esi tu, ka tu pārdomāji un atnāci man pakaļ, es cerēju, ka tas viss ir bijis ļauns murgs… Vai, ka tas būtu vismaz kāds, kuram rūp mans liktenis un ir atnācis mani izglābt.
Kad sapratu, ka nespēju sacensties ar mazajiem jautrajiem un dzīvespriecīgajiem kucēniem, es ielīdu būra visdziļākajā stūrītī un gaidīju. Es sadzirdēju viņas soļus un sapratu, ka viņa ir atnākusi man pakaļ, lēni soļoju viņai no aizmugures uz atsevišķu istabu, klusu, vientuļu istabu.
Viņa uzcēla mani uz galda un maigi pakasīja aiz auss un klusi teica, lai neuztraucos. Es nojautu, kas tagad notiks un mana sirds dauzījās kā negudra, taču vienlaikus sajutu tādu kā atvieglojumu. Mīlestības gūsteknis nu ir atbrīvots! Ņemot vērā manu dabu, es vairāk uztraucos par viņu, par to smago nastu, kas gulstas uz viņas pleciem un sirdsapziņas. Es zināju, ka viņa ir skumja, tāpat kā es zināju, katras tava garastāvokļa izmaiņas.
Viņa maigi uzlika žņaugu manai priekškājai un es pamanīju, ka pār viņas vaigiem rit asaras. Es mierinot nolaizīju viņas roku tāpat kā pirms daudziem gadiem to darīju tev, kad tev bija grūti.
Viņa profesionālā manierē ievadīja adatu manā vēnā un es sajutu auksto un dzelošo šķidrumu plūstam pa manu ķermeni, pamazām kļuvu miegains, skatījos viņas maigajās acīs un pie sevis murmināju: “Kā tu tā varēji?”
Iespējams tādēļ, ka viņa saprata ko es saku, viņa teica: “Man tik ļoti žēl!” Viņa mani apskāva un steidzīgi paskaidroja, ka viņas darbs ir rūpēties, lai es nonāktu labākā vietā, kur mani neviens nepamest un nedarītu pāri, kur man nebūtu jācīnās par izdzīvošanu – uz vietu, kas ir pilna mīlestības un gaišuma uz vietu, kas ir pilnīgi savādāka par šo auksto un nežēlīgo pasauli.
Ar pēdējiem spēkiem es paluncināju asti, lai pateiktu viņai, ka: “Kā tu tā varēji?” nebija domāts viņai, bet gan manam Visdārgajam Saimniekam, es domāju par tevi. Es vienmēr domāšu par tevi un gaidīšu to mirkli, kad mēs atkal satiksimies.

ceturtdiena, 2010. gada 9. decembris

Svētku noskaņa Rīgā...

Viena no 25 Rīgas eglēm ar Rīgas gaili :)

Panorāmas rats Līvu laukumā

Piparkūku zaķīšu pirtiņa Galerijā centrs

Jaukos zaķīžus veidojuši- Elita Patmalniece, Ilze Zavicka, Andrejs Novickis.

Egle galerijā centrs (ne pārāk izdevusies bilde)
Skat cik Rīgā skaisti! :)

advente :)

 Tām, pirmo reizi nācās taisīt adventes vainagu. Spriediet paši kā man tas izdevās, bet man jau ļoti patīk pašai. tāds vienkāršs un ātrs variants. :) turklāt pa spēkam pat iesācējam vainagu darināšanā. :)
Tagad mani šis vainadziņš mani katru dienu priecē un rada arī darbā Ziemassvētku noskaņu :)
(šīs bildes ir vienas no pirmajām ar manu jauno telefonu, tāpēc atvainojos par kvalitāti :))

defekts-efekts?!

Kādai vecai sievietei Ķīnā bija divi lieli trauki, kas bija iekārti kārts galos, kuru viņa nēsāja sev uz pleca. Vienam traukam bija plaisa, tajā pat laikā otrais bija nevainojams un allaž pārnēsāja visu ūdeni. Garā ceļojuma laikā no strauta līdz mājām ieplīsušais trauks bija tikai līdz pusei pilns.
Diendienā tas turpinājās veselus divus gadus: sieviete uz mājām pārnesa tikai pusotru ūdens trauku. Protams, ka veselais trauks ļoti lepojās ar saviem panākumiem. Bet nabaga ieplīsušais trauks kaunējās no sava trūkuma; viņam bija žēl, ka viņš pildīja tikai pusi no sava darba. Pēc diviem gadiem visa tā, kas tika vērtēts kā rūgta neveiksme, vienā dienā viņš avota malā uzrunāja sievieti.
«Man ir tāds kauns, ka plaisas dēļ manā sānā ūdens nemitīgi izlīst, ejot pa ceļu uz mūsu mājām.»
Vecenīte pasmaidīja: «Bet vai tu esi ievērojis, ka tavā takas pusē aug ziedi, bet otrā trauka pusē nē? Tas ir tāpēc, ka es allaž esmu zinājusi par tavu trūkumu, tāpēc iesēju puķu sēklas tavā ceļa pusē, un katru dienu, atgriežoties atpakaļ, tu tos laisti. Divu gadu laikā es varēju vākt šos ziedus un izpušķot galdu. Ja tu nebūtu tāds, kāds tu esi, tad nebūtu arī šī skaistuma mājas izpušķošanai.»
Katram no mums ir kāds unikāls defekts. Bet šīs plaisas un spraugas veido mūsu kopīgo dzīvi tik interesantu un vērtīgu. Jums jāpieņem cilvēki tādi, kādi viņi ir, meklējot viņos labo.

Nopirkt brīnumu ir iespējams :)

Maza meitenīte iegāja savā guļamistabā un izvilka no savas paslēptuves skapja dziļumos stikla burciņu. Viņa no tās izvilka sīknaudu un ļoti rūpīgi to saskaitīja. Trīs reizes, lai būtu pilnīgi pārliecināta par to, ka ir saskaitījusi pareizi. Šeit nebija iespēju kļūdīties.
Uzmanīgi ielikusi monētas atpakaļ burciņā un aizskrūvēdama to, viņa izlavījās pa mājas durvīm un viena pati veica 6 kvartālu garo ceļu uz Rexall aptieku ar lielā un sarkanā Indiāņu Šerifa zīmi virs durvīm.
Meitenīte pacietīgi gaidīja, kamēr aptiekārs viņai pievērsīs uzmanību, bet tieši tobrīd vīrietis bija ļoti aizņemts. Tesa mīņājās uz vietas, lai radītu kaitinošu troksni. Nekā. Viņa iztīrīja savu rīkli ar vispretīgāko skaņu, kādu prata radīt. Tas neko nedeva. Tad viņa paņēma 25 centu monētu no burciņas un sāka to sist pret stikla trauciņu. Tas nostrādāja!
„Un ko tu gribi?”, aptiekārs jautāja nokaitinātā balsī. „Es runāju ar savu brāli no Čikāgas, kuru es neesmu saticis mūžību”, viņš turpināja, nemaz nesagaidot atbildi uz paša uzdoto jautājumu.
„Nu, es gribu ar jums parunāt par manu brāli”, teica Tesa tajā pašā nokaitinātajā tonī. „Viņš ir ļoti, ļoti slims. Un es gribētu nopirkt brīnumu.”
„Kā, lūdzu?”, izbrīnīti jautāja aptiekārs.
„Viņa vārds ir Andrejs un viņam ir kaut kas slikts, kas aug galvā. Mans tētis saka, ka tikai brīnums spēj viņu glābt. Tāpēc es gribu zināt- cik maksā brīnums?”
„Mēs šeit nepārdodam brīnumus, meitenīt. Man ir žēl, bet es nekādi nespēju Tev palīdzēt.” aptiekārs teica, drusku nopūšoties.
„Paklau, man ir nauda, ko samaksāt. Ja ar to nepietiks, es sameklēšu pārējo. Lūdzu, tikai pasakiet, cik brīnums maksā.”
Aptiekāra brālis bija labi ģērbies vīrietis. Viņš notupās pie meitenītes un jautāja- „Kādu brīnumu tavam brālim vajag?”
„Es nezinu,” Tesa atbildēja, asarām lēni raušoties acīs. „Es tikai zinu, ka viņš ir ļoti slims un mamma saka, ka ir vajadzīga operācija. Bet mans tētis nevar par to samaksāt, tāpēc es gribēju lietot savu naudu.”
„Cik daudz naudas tev ir?” jautāja vīrietis no Čikāgas.
„Dolārs un 11 centi” Tesa atbildēja tik tikko dzirdami. ”Tā ir visa nauda, kas man ir, bet es varu dabūt vēl, ja tas ir nepieciešams.”
„Kas par sagadīšanos!” vīrietis smaidīja. „Dolārs un 11 centi- tieši tik maksā brīnumi maziem brālīšiem.”
Viņš paņēma viņas naudu vienā rokā un otrā satvēra viņas dūraini. „Aizved mani uz savām mājām. Es gribu redzēt tavu brālīti un satikt tavus vecākus. Apskatīsimies, vai man ir brīnums, kurš tev ir nepieciešams.”
Labi ģērbtais vīrs bija Karltons Armstrongs, ķirurgs, kurš bija specializējies neiroķirurģijā. Operācija tika veikta bez maksas un jau pēc neilga laika Andrejs bija atgriezies mājās un jutās ļoti labi.
Mamma un tētis laimīgi stāstīja par notikumu ķēdi, pateicoties kurai, viss atkal ir kārtībā. „Tā operācija” Tesas mamma čukstēja, ”bija īsts brīnums. Es prātoju, cik tā varētu izmaksāt?”
Tesa smaidīja. Viņa zināja, ka šis brīnums maksāja tieši vienu dolāru un vienpadsmit centus. Un vēl maza bērna ticība.
No angļu valodas tulkojusi Laura Rumbeniece.

umh...

šodien atnāku uz darbu un nets nestrādā, izrādās, ka facebook.com uzlauzts un nobloķējis manu netu, jo es arī tur biju :p nju vo, tgd esmu pieķerta, ka darba laikā ielūkojos arī tur.. :( aizliegts  tas nav, bet nu vajadzētu izvairīties no šitik apšaubāmām vietām!NEEJIET tagad facebook!

Kā šodien putina sniegs! ahhh.. ziema, ziema... Rīgā ir 25 ziemassvētku egles, dažas apskatīju vakar, dažas redzu katru dienu, bet visas laikam nesanāks aplūkot. :) gan doma laukumā, gan Līvu laukumā ir ziemassv;etku tirdziņi. līvu laukumā ir arī panorāmas rats, kā es gribu izbraukt ar to, bet nu vienai man bail :)

gribētu piektdien uz rokenrola vakaru studentu klubā, bet nezinu vai iešu, jo man vajag atrast kādu, kas nāks līdzi :) Mincim kāja izmežģīta, vakar pat aizveda ar ātrajiem uz slimnīcu :( pārrautas saites ceļgalā.. :(
ah, vēl vakar iegādājos trauku komplektu, šķīvjus un krūzes.. kā ne kā savu dzīvi sāku, tad arī jāsāk iegādāties tādas lietas kā trauki un palagi :)

ai, ai, ai.. vakar bija pavisam raibas 24 stundas... cerams, ka tādas vairāk nebūs, labāk lai neatkārtojas.. :/ kā ne kā man pirmo reizi mūšā bija nelielas paģiras :D Ak dievs, no pāris glāzītēm liķiera, kas iedzertas tik tā jaukā kompānijā, pļāpājot par visādiem notikumiem :)

kaut gan vienu superduperkolosālu jauku lietu vakar uzzināju, bet tam pagaidām jāpaliek noslēpumā ;) kušss. :)*

:)

trešdiena, 2010. gada 8. decembris

Liek padomāt...

*  Es biju darbā un man vajadzēja uzkliegt bērnam, kurš lēkāja uz skatloga dīvāna. Es pacēlu balsi, bet viņa vēl joprojām turpināja. Es kliedzu vēl skaļāk un viņa nelikās nezinis. Tad pie manis atnāca viņas mazliet vecākā māsa un teica :''Piedodiet, viņa ir kurla, es tūlīt aiziešu viņai pakaļ..''


*  Biju rokkoncertā, kur redzēju lielu, garu, nejauka izskata apsardzes darbinieku. Kad es paskatījos atpakaļ pēc kādām 20 minūtēm, pamanīju, ka viņš stāv blakus manai mammai, turot manu 10 gadus veco brāli uz pleciem, lai viņš varētu redzēt skatuvi.


*  Pirms kāda laiciņa stāvēju autobusu pieturā un tur kāda veca sieviete pārdeva mellenes. Tad pienāca puiši ap gadiem 25 un viens no viņiem ieraudzīja veco sievieti un uzreiz piegāja pie viņas un nopirka burciņu ar mellenēm, kas maksāja 2Ls, bet deva 5Ls un atlikumu neņēma. Kad viņš aizgāja atpakaļ pie drauga, tas prasīja kāpēc vispār viņam tās mellenes vajadzīgas un kāpēc nepaņēma atlikumu? Puisis atbildēja: "Iedomājies, ja tava vecmāmiņa tur sēdētu..."


*  Šodien kopā ar draudzeni biju sabiedriskajā tualetē. Es sūdzējos par to, cik mani mati izskatās nekārtīgi un nesmuki. Maza meitenīte, kura man blakus bija mazgājusi rokas teica: ''Varētu būt vēl sliktāk.'' un pacēla savu parūku." Tev vispār tādu varētu nebūt.''



*  Šodien tikko kā mans mazais 5 gadus vecais brālis ienāca istabā, es sabļāvu uz viņa, pat nepaskatoties uz viņa pusi. Kad viņš negāja prom, es pagriezos, lai bļautu vēlreiz, un ieraudzīju viņa rokās bļodiņu ar ķiršiem. Viņš bēdīgi teica: ''Piedod, es tikai gribēju padalīties ar tevi."


*  Šodien Atlantas lidostā, savā armijas uniformā devos uz lidmašīnu - maza meitenīte pieskrēja pie manis, sagrāba roku vaicājot vai es drīz atgriezīšos no ārzemēm. Pateicu, ka būšu atpakaļ pēc 6 nedēļām. Viņa pasmaidīja un teica: ''Vai tu, lūdzu, nevari manam tētim pateikt, ka mīlu viņu. Mamma teica, ka viņš no turienes nekad neatgriezīsies.''


*  No rīta sastrīdējos ar omi (dzīvojām vienā mājā). Pēcpusdienā ap 15:00 viņa nomira un pēdējais, ko viņai teicu, bija: "Tu esi veca un stulba, tavs laiks jau sen tā kā pienācis". Es nezināju, ka viņa ir loti slima.


*  Šodien mans tēvs picas gabalu iedeva mūsu nabadzīgā dārznieka dēlam, kuram bija tikai 6 gadi. Viņš picas šķēli salocīja, ietina salvetē un nolika maliņā. Kad mans tēvs viņam prasīja, kāpēc viņš to neēd tagad, zēns atbildēja: ''Es to aiznesīšu mājās un sadalīšu ar mammu un māsiņu."


*  Šodien mana labākā draudzene, ar kuru draudzējos jau 6 gadus, nonāca slimnīcā. Viņa bija mēģinājusi izdarīt pašnāvību. Viņa vienmēr bija klausījusies manas stulbās, sīkās problēmas, bet es nekad viņai neprasīju, kā jūtas viņa, vienmēr likās, ka viņa ir laimīga.


*  Šodien es izlasīju par zēnu, kura mamma teica, ka dzīves atslēga ir prieks. Kad viņš aizgāja uz skolu, skolotāja skolēniem prasīja, par ko viņi vēlas kļūt, kad izaugs lieli. Zēns teica būt laimīgam. Skolotāja teica, ka viņš nav sapratis doto uzdevumu. Mazais zēns teica, ka viņa nav sapratusi dzīvi.


*  Šodien tāpat kā citus rītus mans vīrs aiznesa puķes savai mātei. Viņai ir Alcheimera slimība un viņa nemaz nezina, ka viņš to dara katru rītu. Bet viņš to dara tik un tā.


*  Šodien, pēc tam, kad redzēju kā manu suni sabrauc automašīna, es sēdēju uz ceļa turot viņu un raudot. Un pirms viņš nomira, viņš nolaizīja asaras no manas sejas.


*  13 gadus veca meitene bija slima ar retu asins slimību. Viņai vajadzēja asinis un viņas 5 gadus vecajai māsai bija īstā asins grupa. Ārsti par to pateica mazajai māsai un viņa piekrita. Kad ārsti bija beiguši noņemt asinis viņa paskatījās izbrīnīta un teica: ''Pagaidiet jūs aizmirsāt paņemt pārējās!'' Meitenīte bija domājusi, ka viņa māsai atdos visas savas asinis.


*  Es esmu 3. klases audzinātāja. Lielākajai daļai bērnu ir mazas zīmītes pusdienu maisiņos no vecākiem. Vienu meitenīti tēvs ir pametis un viņas māte ir atkarīga no narkotikām, bet viņas 12 gadus vecais brālis vienmēr uzraksta ''es tevi mīlu'' uz viņas brūnā pusdienu maisiņa.


*  Mana meita iet uz bērnudārzu, kurā arī iet akls puisītis. Viņa nesaprata, ko tas nozīmē, tāpēc es paskaidroju. Nākamajā dienā, kad gāju viņai pakaļ, es viņu atradu aizvērtām acīm sēžot pretī aklajam zēnam, stāstot kā izskatās koki un puķes un mazais zēns smaidīja.


*  Šodien ap pusdienlaiku iegāju kafejnīcā un jautāju: ''Vai es lūdzu varētu dabūt vienu Latte?'' Puisis aiz letes pasmaidīja un to pasniedza. Kad es vilku ārā naudu, viņš teica: ''Šis dzēriens uz mana rēķina. Jūs esat pirmā persona, kas šodien pateica ''lūdzu''.


* Manam sunim ir trīs kājas. Lielākā daļa cilvēku viņu tādēļ neglauda. Maza meitenīte apmēram 5 gadus veca pieskrēja un vairākas reizes noskūpstīja viņam ausis. Viņa teica: "Kur ir viņas kājiņa? Ja viņai vienu vajag, es varu iedot. Viņai to vajag vairāk nekā man." Es nespēju beigt smaidīt.."


*  Šodien es runāju ar vecmammu par mīlestību. Es prasīju viņai: "Kad tu zini, ka kādu tiešām mīli?" Viņa mirkli paklusēja un atbildēja: "Kad tu viņus zaudē."


*  Es skolā noskrēju 50 m visātrāk par visiem...Es skraidīju un lielījos, ka man ir ātrākās kājas.. lielījos, lielījos līdz brīdim, kad sadzirdēju, ka kāds raud, paskatījos pa labi un ieraudzīju zēnu bez kājām ratiņkrēslā, kas skatījās man tieši acīs un smagi raudāja.No tās reizes es vairs nelielos, ka es kaut ko fiziski varu vairāk par kādu citu.


Man tas lika gan pasmaidīt, gan notraust asaras no vaigiem... (mav manis sacerēts, pārkopēts)

ceturtdiena, 2010. gada 2. decembris

otrdiena, 2010. gada 30. novembris

Vācu Kartupeļu salāti

Šovakar gatavošu vienus no saviem mīļākajiem salātiem.. te būs recepte ;) Lūgtum!
Nepieciešams:

5 kartupeļi
5 marinēti gurķi
4 vārītas olas
150g majonēzes
pipari

Pagatavošana:

Olas un kartupeļus izvāra. Visas sastāvdaļas jāgriež ripiņās.
Nomizo vārītos kartupeļus un sagriež tos ripiņās nepārāk biezi. Ja kartupeļi ir diametrā pārāk lieli tos var pārgriezt uz pusēm.
Tad noloba vārītās olas un sagriež tāpat ripiņās.
Ar marinētiem gurķiem rīkojās tāpat, bet ripiņas jābūt plānas, tā ir garšīgāk.
var likt arī dilles (grašīgāk), pieliek sāli un piparus pēc garšas un pārlej pāri majonēzi.
Prātīgi iecilā majonēzi salātos, tā lai kartupeļu ripiņas neizjūk.

Lai labi garšo!

ziemassvētkiem gatavojoties...


Šis nav oficiālais video, bet man ļoti patika.. šī dziesma ir viena no Britnijas tīri jaukajām dziesmām...

tas būs jāredz :)

nākotne. pagātne.

šodien izdarīju interesantu lietu... Uzrakstīju sev vēstuli uz nākotni, šo vēstuli man uz espatu atsūtīs pēc desmit(vai 11 gadiem, neatceros cik ieklikšķināju) ceru, ka ats patiešām darbosies :)varbūt ar TU vēlies uzrakstīt vēstījumu sev nākotnē? Izdri to TE!

...Un tkal jauna diena....

 diena pēc dienas... viss sāk ieiet sliedēs, parakstīju līgumpapīrīti.
ceļos eju uz darbu, skolu, mācos, strādāju, esmu mājās, paēdu, papļāpāju ar tanti.. Tik jauki klausīties viņas dzīvesstāstu, man vienmēr ir paticis klausīties kā kāds stāsta, kā gājis jaunībā. nosēdējām līdz pat desmitiem vakarā, pat panorāmu aizmirsām.. :) parunāju pa telefonu ar mīļumu, un aizmigu... atkal jauna diena, jāceļas, jāsaģērbjas un jāiet uz darbu... šodien nolēmu, ka lai neieviestos rutīna palutināšu sevi un tanti ar kaut ko garšīgu, uzcepšu kanēļmaizītes un sataisīšu vienus no saviem mīļākajiem salātiem :) Jāaa, pareizi, Vācu kartupeļu salātus... nav īpaši sarežģīti (bet garšīgi, ņam, ņam..), kaut kad ielikšu arī recepti....

jei pa skonto Lena Mayer- Landrut- satellite.. cik labi uzlabo garastāvokli.. :) dejot gribas, bet līdzi  jau dziedu.. Pa skonto teica- Viss kārtībā.. (likās, ka redzēja mani dziedam :D)

pirmdiena, 2010. gada 29. novembris

pff. vienalga man

Sveiki! iepazīsimies- esmu uzbāzīgā, lielīgā Elīna, kura neko nesaprot no dzīves, neko nejēdz no skolas, neko, neko, neko.. Laikam esmu pārāk ļoti uzbāzīgs cilvēks, kas pārāk ļoti grib saglabāt draudzību, pārāk ļoti grib zināt, kā citiem iet, jo varbūt varbūt vajag tomēr arī kādu palīdzību (protams neko daudz jau nejēdzu palīdzēt, bet nu jā.. ) ai.. piedodiet! Vairāk es nevienam neuzbāzīšos. Ja jums kādreiz vajag manu palīdzību, padomu, tad es tepat vien būšu, jo esmu pārāk laipna, lai patriektu no manas dzīves citus cilvēkus vien sliktā garastāvokļa dēl. AK DIEVS, nu nevajag man simts gadus nevajag neviena cita nelaimi, likstas, lai par tām (redz) tikai papriecātos. Ja es jautāju kā iet, tad tikai un vienīgi tāpēc, ka gribu patiesi zināt, varbūt pat palīdzēt. bet nu ja tā, tad tā.. neuzbāzīšos vairs, bet es zinu, ka būs brīdis, kad atnāks atkal vēstulīte, čats vai kas cits.. kaut vai lai palielītos, ka nu jau viss ir labi un atkal pārmestu kaut kādas muļķības.

Ziniet ko- MAN VIENALGA

Man ir labi, jā mana dzīve ir laimīga, jo man ir lielisks draugs un man ir darbs(ar ļoti jauku preikšnieku), man ir pati labākā tante pasaulē, pie kuras var dzīvot un ēst :D Man ir mana ģimene un vecvecāki, man ir arī drauga ģimene, visi mani atbalsta, lai vai kā mums visiem nebūtu dzīvē gājis.
UN JĀ!!! - ES ESMU LAIMĪGA! un man vienalga, ka citiem ir apnicis, ka tāda esmu, bet es nebeigšu par to priecāties, kamēr man tas ir, jo vienā jaukā dienā, nevienam nezinot kad(nedod dievs), bet tas var pajukt,  var kaut kas notikt ne pārāk labs,... Bet tāpēc ir jānovērtē nevis jāatgrūž  visi cilvēki, kas ir mums apkārt.

LAI JUMS JAUKA DIENA UN VISA PĀRĒJĀ DZĪVE! ;) 

(nevienam ļaunu nevēlu)

piektdiena, 2010. gada 26. novembris

Pievilina lietussargi :)

Laiks ir kā sniegs, saspiests ar kurpju zolēm.

/Pauls Dambis/

Snowy...

 

*Īsta mīlestība katram ļauj iet savu ceļu – jo šis solis nekādi nespēj attālināt otro pusi*


/P.Koelju/

ai, ai..


Ai, ai.. cik sen neesmu neko rakstījusi, bet nebija jau laika, bija jāsvin Latvijas dzimšanas diena, jāiet aplūkot starojošā Rīga, ak dies, cik tas bija skaisti!!! Staroja viss pat centrāltirgus, Latvijas zinātņu akadēmija, parki, visa vecrīga.. :) kopā esot bijuši 75 strojošie objekti, visus neredzēju, bet nu lielāko daļu noteikti. :)  Patika Laimas smaidu pietura, ttikai bildes būs ieliktas netā nedaudz vēlāk, jo pa 4 dienām tika safotografēti ap 6000 smaidu. Atcerējos to jauko onkulīti, kurš bija nofocējies tik plašu smaidu un māja enerģiski ar roku, pat asaras saskrēja acīs ;) Tas bija mīļi.. Un biju arī uz parādi, pāris minūtes nokavējām, bet bija jau tāpat interesanti.

Tad vēl biju slimiņa, rakstīju referātu, kuram domāju, ka jau esmu nokavējusi iesniegšanas termiņu, bet izrādījās, ka tomēr ne, jo laiks pagarināts :) 

uuun lielākais notikums ir tāds, ka  esmu darbā!!! Līgums gan vēl kavējkas, jo NVA kavējas ar līguma sastādīšanu, bet ir jau labi. Turklāt nākamnedēļ darba vieta pārceļas uz jaunām telpām, tuvāk centram, modernākām un siltākām :) te jau arī nav auksti, bet sildītājs patērē daudz elektrības.


aaaaa!! Un vēl kas! ārā taču ir sniegs!! Ziema ir klāt un tuvojas arī Ziemassvētki! :) Rīga tā jau pati par sevi ir ļoti skaista, bet ietērpta lielajā baltajā sniega plīvurā, Rīga šķiet vēl daiļāka un romatiskāka. Sevišķi, kad lielās sniega pārslas lēnām virpuļo lejā, pie mums uz zemes :)


Un Pepijai garzeķei šodien 65 gadu jubileja! Apsveicu! :)

trešdiena, 2010. gada 17. novembris

Avīze..

Tikko bija komunikācijas lekcija. Pasniedzējs teica tā:
-Kas kopīgs politiķim un mušai?
- Tor abus var nosist ar avīzi!


:D

pirmdiena, 2010. gada 15. novembris

nu re!

Lūk arī manā blogā ir vārdu mākonis.. uz laiku, kamēr man neliks par to maksāt :D Man patīk Qintura meklētāja piedāvātās iespējas, pētīju šo meklētāju semināra darbam un iepatikās...
Izmēģini arī tu, pašlaik šis meklētājs man šķiet labāks nekā google.com.

svētdiena, 2010. gada 14. novembris

tā jau gan...

Tad nu tā...
Lāčplēša dienā biju lāpu gājienā, viss ļoti jauki un svinīgi, tik ļoooti nosalu, tagad esmu bik saaukstējusies, lai arī saģērbusies biju pamatīgi.. riktīgs tuntulis :D
vakar biju izņemt savu algas nodokļu grāmatiņu, jo drīz jau nāksies tos maksāt :D Man ir darbiņš :) nākamnedēļ slēgšu līgumu ;)
Nopirku sev  gaiši rozā mētelīti un sarkanīgus zābaciņus :) gribēju rozā zābakus, bet galu galā pārdomāju :) (par zābakiem un mēteli, paldies mincim, kas palīdzēja atrast un neapjukt visā vakardienas drūzmā un iepirkumos :) )
uhh, šodien vēl jāizpilda mājasdarbi un jāuzraksta referāts.. rīt atkal uz Rīgu... atkal skola, tad vēl šādu tādu darba dokumentu kārtošana un iespējams būs jāsāk strādāt.. :) jei.. beidzot pelnīšu savu naudu un nebūšu vairs dīkdiene, kas divas dienas mācās un atlikušo nedēļu slinko :D
labi.. tad nu eju mācīties, sakārtot istabu un somu rītdienai, kā arī biku pāršūt pogas mētelītim... ;)


Lai jums jauka diena, nedēļa un mēnesis! ;)

ceturtdiena, 2010. gada 11. novembris

Love this!

I love this song! This is great! Mīļums teica, ka piekrīt katram dziesmas vārdam un ka tā dziesma ir par mani :) melodija.. vārdi... ahh... :*
varētu visu dziesmu citēt, tāpēc labāk video un vērtējiet paši... ;)
And when you smile the whole word stops and stays for a while...

trešdiena, 2010. gada 10. novembris

..Upside down..

 Mēs pat nepamanām, 
pa kuru laiku atnāk 
un aiziet dzīves 
brīnumainākie mirkļi, 
līdz piepeši 
likteņa varenā roka 
dzīvi pārvērš kājām gaisā.

 /P. Koeju/