svētdiena, 2009. gada 29. novembris

Manam mīļumam :*


Tas manam mīļumam, atskats uz dažiem no mūsu kopā pavadītajiem mirkļiem. Mūsu laimīgie brīži, kurus esam paspējuši iemūžināt, bet paši skaistākie tikai mūsu sirdīs :)

otrdiena, 2009. gada 24. novembris

Pārdomām...


Šis nav mans darbs, bet izlasīju un ļooti lika padomāt par dzīvi....

Grūti noticēt, ka mēs, kas dzimuši 60-os, 70-os un 80-os gados, esam nodzīvojuši līdz šai dienai. Bērnībā mēs taču braucām mašīnās, kurām nebija drošības jostu vai gaisa spilvenu. Mūsu gultiņas bija izkrāsotas košās krāsās, kas bija ar augstu svina saturu. Nebija slepeno vāciņu zāļu pudelītēm, durvis bieži netaisījās ciet un skapji vispār nekad netaisījās ciet. Mēs dzērām ūdeni no ūdens pumpja uz stūra, nevis no plastmasas
pudelēm. Nevienam neienāca prātā braukāt ar riteni ķiverē. Stundām ilgi mēs meistarojām ratiņus un divriteņus no dēļiem un gultņiem no izgāztuves, bet kad pirmo reizi laidāmies lejā no kalna, atcerējāmies, ka aizmirsām par bremzēm. Pēc tam, kad vairākas reizes nācās ievelties dzelošos krūmos, mēs tikām galā ar šo problēmu. Mēs gājām ārā no rīta un spēlējāmies visu dienu, atgriežoties mājās tad, kad iedegās ielas laternas, tur, kur tās vispār bija. Veselu dienu neviens nezināja, kur mēs esam, jo nebija taču mobilo telefonu! Grūti iedomāties. Mēs sagriezām rokas, kājas, lauzām kaulus un sitām ārā zobus, un neviens
nevienu nesūdzēja tiesā. Visādi bijis. Un vainīgi bijām tikai un vienīgi mēs paši. Atceraties? Mēs ēdām kūkas, saldējumus, dzērām limonādes, bet neviens nepalika resns, jo mēs visu laiku skraidījām un spēlējāmies. No vienas pudeles dzēra vairāki cilvēki, un neviens no tā nav nomiris. Mums nebija spēļu konsoļu, CD, 165 TV kanālu, interneta, mēs skrējām lielā barā uz tuvāko māju skatīties multeni, jo arī video mums nebija!


Toties mums bija draugi. Mēs gājām ārā no mājas un viņus sameklējām. Braukājām uz riteņiem, laidām sērkociņus pa pavasarīgajiem strautiņiem, sēdējām uz soliņiem, uz sētām vai skolas pagalmā un pļāpājām, par ko vien gribējām. Kad mums kāds bija vajadzīgs, mēs klauvējām pie durvīm vai vienkārši gājām iekšā. Atceraties? Bez jautāšanas! Paši! Vieni paši cietsirdīgajā un bīstamajā pasaulē! Bez apsardzes! Kā mēs vispār izdzīvojām? Mēs izdomājām spēles ar kokiem, konservu bundžām, mēs zagām ābolus no kaimiņu pagalmiem un ēdām ķiršus ar visiem kauliņiem. Katrs kaut reizi ir pierakstījies futbolā, hokejā vai volejbolā, bet ne visi tika pieņemti komandā. Tie, kuri netika, iemācījās tikt galā ar vilšanos. Meitenes, atceraties lēkājamās gumijas?! Interesanti, ka neviens puisis pasaulē nezin šīs spēles noteikumus! Šī paaudze mums ir devusi cilvēkus, kuri spēj riskēt, tikt galā ar problēmām un radīt ko tādu, kas līdz šim nav bijis, nav eksistējis. Mums bija izvēles brīvība, brīvība riskēt un brīvība uz neizdošanos, atbildība, un mēs kaut kā vienkārši iemācījāmies ar to visu rīkoties. Ja esi viens no šīs paaudzes, tas ir apsveicami. Mums ir paveicies, ka mūsu bērnība beidzās līdz tam laikam, kad valdība jauniešiem iemainīja brīvību pret skrituļslidām, mobilajiem, zvaigžņu fabriku... Un kā ir tagad?

- kļūdas pēc Tu spied savas sistēmas piekļuves kodu uz savas mikroviļņu krāsns;
- Tev ir 15 numuru saraksts, lai sazvanītu savu ģimeni, kurā ir 3 cilvēki;
- Tu sūti e-pastu savam kolēģim, kurš sēž Tev blakus;
- Tu esi zaudējis kontaktu ar saviem draugiem vai ģimeni tāpēc, ka viņiem nav e-pasta adreses;
- Pēc darba dienas Tu atgriezies mājās, un atbildi uz telefona zvaniem tā, it kā joprojām atrastos darbā;
- Tu krīti panikā, ja izej no mājas bez sava mobilā telefona, un ej atpakaļ, lai to paņemtu;
- Tu no rīta pamosties, un pirmais, ko izdari - pieslēdzies internetam;
- Tagad lasi šo tekstu, piekrīti tam un smaidi tāpat kā es...


P.S. Cerams šis raksts atsauca atmiņā patīkamos brīžus....

otrdiena, 2009. gada 17. novembris

otrdiena, 2009. gada 27. oktobris

Saruna...





Vai ziniet, skaistākais skats uz pilsētu paveras naktī, kad viss ir kluss un vientuļš, tikai laternu izgaismots. Bet reizēm cilvēks pūlī ir vientuļāks par to, kas staigā viens.
Šī mierīgā pilsēta mani aicina klīst pa tas ielām un parkiem. Tie vilina un sauc... Sakiet, ka parkos naktīs nav droši? Ak, kuru gan tas uztrauc! Ja esmu laimīga, neskatos ne uz ko, tiki eju. Nē, drīzāk lidinos, kur vēlos, kur vien mana mazā sirds kāro. Ziniet, kad esmu šādā noskaņojumā, pat nespēju apkopot domas. Šī saruna sanāk tāda saraustīta, atvainojiet! Bet vai man jāatvainojas, ka beidzot, beidzot esmu atradusi savu laimi? Katram taču ir tiesības to meklēt un izvēlēties īstāko ceļu pie tās. Nē, nelabojiet mani! Īstāko nevis īsto. Es domāju, ka ir iespējams kaut kas īstāks vēl par īstu.
Bet vispār ir daudz lietu, ko nākas aiz sevis atstāt, pamest un aizmirst. Un beigas ir jaunā sākums. Jūs jautājiet, vai beigas laimīgas? Ļaujiet padomāt... Redziet, tās nevienam no mums nav īstās pasakas beigas, jo šeit beidzas tikai viena dzīves nodaļa. Mana pasaka beigsies ar „ilgi un laimīgi”, kā jau visas pasakas. Un piepildīsies mans mazās meitenes sapnis ar princi baltajā zirgā un daiļo karaļvalsti aiz trejdeviņām jūrām. Sakiet, ka tas ir banāli? Ak, nē, neiedomājieties to burtiski! Domāsim kā jau divdesmit pirmajā gadsimtā.
Jūs dosieties mājup? Skumstat pēc mīļajiem cilvēkiem? Jā, es arī skumstu, bet ar smaidu sejā. Kāpēc? Jo man ir pēc kā skumt un ilgoties, un zinu, ka pēc manis ilgojas un mīl. Egoistiski tā teikt? Nē, nedomāju vis. Vai tad Jūs neieklausāties, ko Jūsu mīļie saka? Ak, ieklausieties! Bet tad noticiet tam, ko saka! Esiet kādreiz vīlusies? Neļaujiet vienam cilvēkam sabojāt iespaidu par pārējiem. Mēs katrs esam īpašs un savādāks, un Jūs to visu ziniet. Kāpēc sarežģīt dzīvi? Vilsieties, nu un? Pasāpēs un pāries! Bet šobrīd ir labi, dzīvojiet šim mirklim! Vēlāk būs skaistas atmiņas, un jauni notikumi sāpes dzēsīs.
Skatieties! Tur krita zvaigzne! Vai nav pasakainas naktis parkā? Jūs taču gribējāt doties mājās! Pasēdēsiet vēl? Pareizi, ļaujiet viņiem sailgoties pēc jums!
Pavērosim vēl debesis...






©Elīna

pirmdiena, 2009. gada 19. oktobris

Marrtas dāvaniņa man :)


fotosesija kā īstai modelei...

bildēs esmu ar sarkanu degunu, jo bij auksts, bet ļooti gribējās parādīt, ka manā garderobē dominē- sarkans, melns un balts un soma ļoti iederas...Visu laiku brīnos kā var uzminēt īstās krāsas pat nepazīstot cilvēku :)

Milzīgs prieks, superīgas emocijas un pārsteigums... Marrta! liels un mīļš paldies! :* Pārsteigums tiešām ir izdevies, man ļoooti ...neizsakāmi ļoti patīk :) nezinu kā izteikt sajūsmu. Tiešām necerēju uz kaut ko tik lielu un skaistu, domāju, ka tādai klusai un nepazīstamai, tad neko tiiiiiik skaistu nedāvinās.... bet nu vēl jau izrādījās, ka visas dāvanas bija skaistas, bet nu manējā visvisvislabākā :) Raudāju un jūsmoju līdzi katrai dāvanu saņēmējai :)

un šodien skolā klasesbiedrenes apbrīnoja šuvējas pacietību, esot baigi glīti krustiņi un tur esot pat pērlītes, nu baigi smuki un pa gabalu kā gleznota bilde..... draudzenes tiešām pētīja ļoooti smalki un atzina, ka ir super skaista :)

Mana dāvaniņa Sunny


Mana dāvaniņa priekš Sunny... Sunny mums tāda jauka, saulaina un smaidīga. Nu gluži kā šī meitenīte ar saulīti kā balonu ceļo pa visurieni un te viņai būs kastīte, kur glabāt suvenīrus un dažādas citas mīļas lietiņas :)

visu laiku tusiņā skatījos un domāju, ka nu piestāv, piestāv... liels prieks, ka saņēmējai patīk.. un ka garšoja kastītes saturs :)

sapnis...

Pat no sapņa var izvārīt ievārījumu, ja tam pievieno augļus un cukuru.

otrdiena, 2009. gada 29. septembris

Foršā diena Siguldā...

Vienā jaukā, lietainā svētdienā izlēmām braukt uz Siguldu. Laika ziņās solīja pašu jaukāko un saulaināko rudens dienu... Saulaina viņa nebija, bet lietus pierimās un mēs izstaigājām Siguldu un Turaidu. :) Rudens Siguldā gan vēl nav tāds kā te, Madonā.... bet diena bija super... No Siguldas pilsdrupām aizčāpojām līdz pat Turaidai, protams pa ceļam atpūšoties pie Gūtmaņalas... pēc jaukā kāpiena pa 400 pakāpieniem augšup uz Turaidu, bijām traki piekusuši un kājas sāpēja... bet nākamajā dienā tomēr nebija vairs tik sāpīgi... kājiņas nu ir patrenētas, svaigs gaiss saelpots pārpārēm, gūtas jaukas emocijas, aplūkota Latvijas skaistākās vietas un varam atkal mesties mācībās un visādos darbos ar pilnu sparu... :)

piektdiena, 2009. gada 25. septembris




Kad liktenis izrāda vislielāko labvēlību, vienmēr atradīsies kāda aka, kurā var noslīkt mūsu sapņi.

/P. Koelju./

svētdiena, 2009. gada 6. septembris

Daži RR

Manis šūtais ēzelītis Klēras mazuļa RR. mans mīļākais pūka varonis :) super, ļoooti patīk šis darbiņš ;)

Mans Lāčuks ligy mazulītim. viens no lielākajiem maniem RR darbiņiem. Man šis darbiņš tiešām nesa miegu :) pāris reizes pie viān aizmigu. Ļoti mīļš man šis darbiņš :)


Merry deķis ;) Mans Lāčuks ar siržu kasti "Mīlestības nekad nevar būt par daudz..." šajā deķī tiiik daudz mīluma un labo domu... :)) super ;)



Mans mīļais ēzelītis Griezītes RR. Kā es mīlu šo ēzelīti :)) Sanāca ļoooti jauks dvielītis...
Šeit nav visu manu RR darbiņu, te tik daži, kuriem pagaidām man jau ir bildes :) turpinājums sekos ;)


sestdiena, 2009. gada 5. septembris

krustiņi...

Tikai divi no manis izšūtajiem darbiņiem nav RR... :)
Lūk...


Šuvu Monas Lizas grāmatzīmīti. Šo uzdāvināju draudzenei ar kuru iepazinos pirms diviem gadiem sanatorijā, jo viņai ļoooti patika. :)



Manis šūtais Tatty tedy, mans pirmais darbiņš. ierāmēts draudzenes dāvinātajā rāmīti. vienīgais mans darbiņš, kas atrodams pie manis :)




trešdiena, 2009. gada 26. augusts

Ābolkūka...

Mums ar mammu sakārojās kaut ko jaunu un garšīgu. Un tā kā ir ābolu laiks, tad pielāgojoties sezonai uzcepu ābolkūku... Patiesībā sanāca ātri, lēti (jo lielākā daļa nepieciešano sastāvdaļu jau bija) un galvenais garšīgi. :)

Sastāvdaļas:

  • 1 glāze kefīra
  • 2 glāzes miltu
  • 1 glāze cukura
  • 3 olas
  • 1 tējkarote cepamā pulvera
  • 1 ēdamkarote vanilīna cukura
  • 2 ēdamkarotes skābā krējuma
  • 4 āboli
  • kanēlis

Pagatavošana:

Miltus, cukuru, 2 olas, kefīru, cepamo pulveri un vanilīna cukuru sajauc viendabīgā masā un liek nostāvēties. Tikmēr nomizo un sagriež ābolus. Atsevišķā trauciņā sajauc atlikušo olu kopā ar skābo krējumu un ēdamkaroti cukura. Mīlku uzlej uz cepešpannas, saliek ābolus, pārlej ar sakulto olu ar krējumu un cukuru. Visam pāri pārkaisa kanēli un liek cepties 230 grādos uz 30 minūtēm.
Lai labi garšo ;)

otrdiena, 2009. gada 25. augusts

mans grāmatu saraksts...

Iegāju kādā interesantā interneta adresē, kur var veidot savu izlasīto un lasāmo grāmatu sarakstu. Tad nu palasīju anotācijas un sapratu, ka man ļooooti daudz gribās lasīt :)
te daļa no tā, kas

sestdiena, 2009. gada 22. augusts

Lapsas vēstule mazajam princim...


Šī vēstule būs bez uzrunas, jo es nezinu, kā man Tevi uzrunāt. Tu mani pieradināji, ik dienas apsēžoties mazliet tuvāk un lasot no mana skatiena (kaut arī tas bija tikai ar acs kaktiņu), tāpēc es Tevi varētu saukt par draugu. Bet Tu arī mācījies no manis. Un es mācījos no Tevis. Un kas tagad pateiks, kurš no mums bija skolotājs, un kurš – skolnieks? Un, kopš Tu esi atgriezies pie savas Rozes (jo viņai ir tikai četri niecīgi ērkšķi, lai aizstāvētos pret pasauli), es vairs neesmu īsti droša par to, kā Tevi saukt.
Esot tuvumā, viss vienmēr liekas tik ļoti vienkārši – klusēt, jautāt un atbildēt, pat spēlēt cēlsirdību. Jo šķiršanās, lai arī gaisā virmojoša un klātesoša, tomēr šķiet pārāk tālu, lai būtu īsta. Arī es uz to iekritu. Un, no visas sirds vēlēdamās teikt:” Paliec!”, es tomēr teicu: „Atgriezies pie savas Rozes!”, jo cēlsirdīgai būt likās vienkārši.
Tagad visas dienas ir vienādas. Sēžu un skatos rudzu druvā, kas ir Tavu matu krāsā, bet naktīs - zvaigznēs. Es zinu, ka viena no tām ir Tavējā – Tu esi tur, un tur ir Tava Roze. Varbūt reizēm liekas, ka kaut kur dziļi manī pamostas nožēla, tomēr es neļauju tai palikt manās domās.
Klātbutnē ir tāds dīvains spēks. To es iepazinu tikai ar Tevi, jo Tu biji tas, kas mani pieradināja. Tagad mana vienīgā klātbūtnes iespēja ir zvaigznes un rudzu druva – tā jūtos Tev tuvāk, bet es zinu, ka pienāks diena, kad Tu atkal dosies ceļā, lai apciemotu Monarhu, Dzērāju, Laternu dedzinātāju un tad Tu atgriezīsies arī pie manis. Es izdzirdēšu Tavu soļu troksni – vienīgo skaņu visā pasaulē, kas liek man nākt ārā no alas, nevis slēpties tajā, un atkal jutīšos laimīga. Klātbūtnes spēks visu noliks savās vietās un mēs spēlēsim to pašu spēli. Tikai bez pieradināšanas, jo es jau esmu Tev vienīgā Lapsa, tāpat kā Tu man esi vienīgais Mazais Princis...tikai – pasaki, kad tas būs....un vismaz mūžību iepriekš es jau sākšu justies laimīga.



Tava Lapsa

Auskariņi...

Šodien safotogrāfēju savus auskariņus. Varat aplūkot šeit. :)

otrdiena, 2009. gada 21. aprīlis

sen tik sen...

Tā nu sanāk, ka jau ļoooti sen nekas nav rakstīts. pat kauns jau paliek...



divas jaukas un neizmirstamas nedēļas pavadīju sanatorijā, sapazinos ar kolosāliem cilvēciņiem. Liels paldies visiem, kas bija ar mani. šis laiks man bija neaizmirstams..
paldies, paldies, paldies ;)*