otrdiena, 2008. gada 23. septembris

Saruna ar Dievu...


Reiz sapnī pie manis atnāca Dievs un es viņam lūdzu atbildēt uz dažiem jautājumiem. Dievs mirkli padomāja un tad piekrita.
"Bet vai Tev ir laiks?" - es jautāju.
Dievs pasmaidīja: "Mans laiks ir mūžība".
"Kas Tev liek visvairāk brīnīties par cilvēkiem?" es uzdevu pirmo jautājumu.
Dievs atbildēja:
"Viņiem ātri apnīk būt par bērniem,viņi ļoti cenšas kļūt pieauguši un tad sapņo par to, lai atkal būtu kā bērni. Viņi zaudē veselību, lai pelnītu naudu, un tad to izdod, lai veselību atkal atgūtu. Viņi tik daudz domā par nākotni, ka aizmirst tagadni-tāpēc viņi nedzīvo ne tagadnē, ne nākotnē. Viņi dzīvo tā, it kā nekad nebūs jāmirst, bet mirst tā, it kā nemaz nebūtu dzīvojuši."
Dievs kādu laiku klusēja. Tad es uzdevu otro jautājumu:
"Kādus padomus Tu varētu dot cilvēkiem kā viņu Radītājs?"
Dievs sacīja:
"Viņiem jāzina, ka nav iespējams piespiest sevi mīlēt-var vienīgi atļaut, lai citi mīlētu viņus. Viņiem jāsaprot, ka nevajag salīdzināt sevi ar citiem,un jāmācās piedot, praktizējot piedošanu. Viņiem jāatceras, ka ievainot cilvēku var dažu sekunžu laikā,bet, lai rētu izārstētu, ir nepieciešami gadi. Viņiem jāzina, ka bagāts nav tas, kuram ir vairāk,bet tas, kuram mazāk vajag. Viņiem jāsajūt, ka ir cilvēki, kas viņus ļoti mīl-tikai vēl nav iemācījušies izteikt savas jūtas. Viņiem jāsaprot, ka divi cilvēki var skatīties uz vienu un to pašu,bet redzēt katrs savādāk. Viņiem jāzina, ka piedot viens otram ir par maz, ir jāpiedod arī pašam sev."
Dievs apklusa.
"Paldies par tavu laiku!" - es sacīju."Vai ir vēl kas, ko Tu gribētu pateikt saviem bērniem?"
Dievs pasmaidīja un teica: " Es esmu šeit priekš viņiem... vienmēr."

trešdiena, 2008. gada 17. septembris

dzīvojam rītdienai?


Žēl to cilvēku, kas dzīvo rītdienai. Kādā mirklī viņi pēkšņi saprot, ka tā īsti nav nodzīvojuši nevienu dienu. Jo, kad pienāk rītdiena, viņi jau atkal dzīvo nākamajai dienai.

/Mārtiņš Freimanis/

pirmdiena, 2008. gada 15. septembris

šobrīd vēlos....

heh... esmu bišķi apslimusi un šodien vēlos tikai siltas zeķes un karstu tēju.... šobrīd nekas nevar būt labāks pār tasi garšīgas tējas :) jāiet uzsildīt ūdens un apliet tējiņu...
...nu ko, sapņi piepildās...
mana tēja gatava...
un zeķes ar jau kājās....



ceturtdiena, 2008. gada 11. septembris

Manuprāt, der ieklausīties...


Bieži vien mēs aizmirstam novērtēt to, kas mums ir dots un atceramies tikai tad, kad jau atņemts. Vai mēs nevarētu sākt mīlēt dzīvi, cilvēkus un lietas, kas mums apkārt, tāpat vien? Kaut vai tāpēc, ka viņi liek mums justies labāk, ka atbalsta, ka vienkārši ir....
Psiholoģe Erma Bombeka, kas ir neārstējami slima, ir teikusi tā:

Ja man vēlreiz būtu jādzīvo dzīve, tad-

Kad justos slima, es ietu gulēt tā vietā, lai izliktos, ka pasaule bez manis pārstātu griezties.

Es nodedzinātu to sārto sveci, kas bija veidota kā roze, pirms tā izkusa plauktā.

Es mazāk runātu un vairāk klausītos.

Es aicinātu draugus uz pusdienām pat tad, kad paklājs neiztīrīts un dīvāns samīcīts.

Es ēstu popkornu arī viesistabā un mazāk raizētos par gružiem, kad kāds iedegtu uguni kamīnā.

Es atlicinātu laiku, lai klausītos vectēva jaunības atmiņas.

Es nekad vairs nepieprasītu aizvērt mašīnas logus vasaras dienā tikai tāpēc, lai vējš nesajauktu manus matus.

Ar saviem bērniem es sēdētu pļavā un spēlētos ar zāles stiebriem.

Es raudātu un smietos mazāk skatoties televizorā, bet vairāk vērojot dzīvi.

Es nekad nepirktu neko tikai tāpēc, ka tas ir praktisks, lēts vai ar mūža garantiju.

Tā vietā, lai nevēlētos 9 mēnešu grūtniecību, es izjustu katru mirkli un apjaustu, ka šī ir vienīgā iespēja būt klāt esošajā Dieva brīnumā.

Kad mani bērni mani nevaldāmi skūpstītu, es nekad vairs neteiktu: pietiek, tagad ejiet mazgāt rokas uz pusdienām...

Būtu vairāk: Es mīlu! un mazāk: Man žēl!

Būtu dzīvei cits piesitiens.

Es tvertu katru minūti - skatītos un patiesi redzētu, izdzīvotu un - nekad to nenožēlotu.

Pārstātu šķendēties par sīkumiem, uztraukties par tiem, kuriem nepatīku; domāt, kam ir vairāk, un kas ko dara.

Es sargātu attiecības ar tiem, kuri mani mīl.

Vairāk domātu, ar ko Dievs mani ir svētījis un ko es katru dienu varu darīt, lai sevi attīstītu, pilnveidotu psihiski, fiziski, emocionāli un garīgi.

Dzīve ir pārāk īsa, lai ļautu tai paslīdēt garām. Ir tikai mirklis un tad tas paiet. Ceru, ka jums visiem ir svētīta diena.

trešdiena, 2008. gada 10. septembris

sapnis...

Heh.. Šis ir viens no maniem lielajiem sapņiem. Šādi vēlos atgriezties no Itālijas - sapirkusies visu, ko sirds kāro, nedomājot ne par ko citu... un tad atkal doties atpakaļ uz Itāliju :)

Bērni un mīlestība...


Pētnieku grupa 4 līdz 8 gadus veciem bērniem uzdeva jautājumu - "Kas ir mīlestība?"Atbildes izrādījās daudz dziļākas un patiesākas nekā kāds spēja iedomāties...

"Kad mana vecmāmiņa saslima ar artrītu, viņa vairs nevarēja noliekties un krāsot kājām nagus. Un mans vectētiņš to patstāvīgi darīja viņas vietā. Pat tad, kad viņam pašam rokās izveidojās artrīts. Tā ir mīlestība." (Rebeka, 6 gadi)
"Ja kāds tevi mīl, viņš īpašā veidā izrunā tavu vārdu. Un tu zini, ka tavs vārds ir drošībā viņa mutē." (Billijs, 4 gadi)

"Mīlestība - tas ir tad, kad jūs ejat kaut kur paēst un tu atdod lielāko daļu savu cepto kartupeļu, neprasot pretī neko." (Kristija, 6 gadi)
"Mīlestība ir tas, kas liek tev smaidīt, kad tu esi noguris." (Terija, 4 gadi)

"Mīlestība ir tad, kad mamma gatavo tētim kafiju un pirms atdod to viņam, pagaršo vai tā ir garšīga." (Denijs, 7 gadi)

"Mīlestība - tas ir tad, kad tu pasaki puikam, ka tev patīk viņa krekls un viņš to valkā katru dienu." (Noels, 7 gadi)

"Mīlestība ir tad, kad tavs kucēns laiza tavu seju pat tad, ja tu viņu uz visu dienu atstāj vientulībā." (Mērija Anna, 4 gadi)

"Ja tu kādu mīli, tu visu laiku plivini skropstas un acīs tev mirdz zvaigznītes." (Karena, 7 gadi)

"Mīlestība - tas ir tad, kad mamma redz tēti tualetē un nedomā, ka tas ir pretīgi." (Marks, 6 gadi)

"Ja tu nemīli, tu nekādā gadījumā nedrīksti teikt "es mīlu tevi". Bet, ja mīli, tas tev ir jāatkārto visu laiku. Cilvēki aizmirst." (Džesika, 8 gadi)


Šī pētījuma autors Leo Baskaglia izskaidroja šī darba mērķi. Tas bija - atrast visapgarotāko bērniņu.Par uzvarētāju kļuva četrgadīgs mazulis, kura sirmgalvis kaimiņš nesen bija zaudējis savu sievu.. Ieraudzījis veco raudam, viņš iegāja kaimiņa pagalmā, ierausās viņam klēpī un vienkārši sēdēja tur. Kad mazuļa mamma apjautājās, ko viņš esot teicis kaimiņam, mazais atbildēja: "Neko. Es vienkārši palīdzēju viņam raudāt."

*Gribu tikai piebilst, ka pat mazi bērni saprot, kas ir mīlestība. Neaizmirsīsim to arī pieaugot, jo tas taču ir tik svarīgi - visi gribam mīlēt un būt mīlētiem.

pirmdiena, 2008. gada 8. septembris

Laiks ir nauda...

Vīrietis piekusis atnāca mājās no darba. Viņa piecgadīgais dēlēns jau stāv pie durīm un viņu sagaida ar jautājumu: "Tēti, drīkstu tev ko jautāt? Tad kad tu esi darbā un strādā, cik tu saņem naudiņu par vienu stundu?"
"Tā nav tava daļa! Kāpēc tu tik stulbas lietas man jautā?"
"Es vienkārši gribētu zināt, cik tu saņem vienas stundas laikā. Lūdzu tēti!" Lūdzās mazais puika. "Nu ja tev ļoti vajag zināt-es saņemu desmit latus stundā."
Oh, nopūtās mazais puika un nokāra galviņu!! Tad viņš paskatās uz tēti un saka:
"Vai es varētu no tevis aizņemties piecus latus?"
"Vai tas bija vienīgais iemesls, kāpēc tu jautāji, cik es pelnu? Tikai tāpēc tu jautāji, lai tu atkal varētu sev kaut kādu nevajadzīgu spēļmantiņu pirkt? Ej uz savu istabu un lūdzu pārdomā, vai tas nav ļoti egoistiski no tavas puses, man kaut ko tādu jautāt! Es strādāju katru dienu, ļoti ilgi un smagi. Un man nav laika tādam stulbām bērnu spēlītēm."
Puika klusi gāja uz savu istabu un lēnām aizvēra savas istabas durvis. Vīrietis apsēdās pie televizora un vēl arvien dusmojās par dēla egoistisko attieksmi. Pēc stundas viņš nomierinājies uzgāja augšā uz dēla istabu un iegāja tajā.
'Vai tu jau guli?" Viņš jautāja.
"Nē tēti, esmu vēl nomodā."
"Es pārdomāju" teica tētis. "man bija gara un smaga diena, un es pārāk netaisnīgi reaģēju uz tavu jautājumu. Šeit ir tavi pieci lati, ko tu man lūdzi."
Dēlēns nolēca no gultas un sauca: "O, paldies, tēti!"
Tad viņš no gultas apakšas izvilka vecu kartona kasti, kurā bija pāris kapeikas. Kad tēvs redzēja, ka dēlam jau ir kāda naudiņa viņš atkal sāka palikt dusmīgs:
"Kāpēc tu man lūdzi naudu, ja tev pašam ir pietiekoši?"
"Tāpēc, ka man nebija pietiekami daudz. Bet tagad man ir pietiekoši! Tēti, man tagad ir tieši 10 lati! Vai es varētu nopirkt stundu tava laika?"

otrdiena, 2008. gada 2. septembris

Mans 1. septembris


Nu ko esmu 11. klasē... ātri paiet laiks... tikko sāku skolu, tikko beidzu pamatskolu un nākamgad jau beigšu vidusskolu... :)
Atkal sākas skola. Mācības un mocības... Nu reizēm skolā ir tīri jauki un var par šo to pasmieties, bet diemžēl kopā ar mācībām atnāk arī visas klases intrigas.. eh, šķiet, ka daži cilvēki vēl nav pieauguši un uz vidusskolu atnākuši tikai vecāku pēc, nevis mācību... :(